Ja darbs ir sirdslieta

KRISTĪNE ČAKSTE: ir viegli strādāt un, galvenais, ļoti patīk darīt, ja ir sapratne un patiešām liels atbalsts novada domē. Dzīvoju Kocēnos, bet katru dienu ar prieku braucu uz Rubeni, kur ir mans sirdsdarbs. Anta Lūsas foto

«Dzīvoju Kocēnos, Rubenē ir mana mīļā skola, pirms pusotra gada te atnācu strādāt, un diezgan daudz jau izdevies padarīt Rubenes centra vizuālā skata pilnveidošanā. Esmu novada speciāliste un labprāt palīdzu arī citviet, šovasar, piemēram, ar jauniem stādījumiem, citādākās formās un modernāku izveidojām lielo puķu dobi pie Vaidavas kultūras nama,» Kristīne, iepazīstinot ar sevi, atklāj, ka viņa ir laimīga, ja dara to, kas patīk, un ka šajā lauciņā nonākusi it kā ļoti vienkārši, savā agrajā jaunībā par to pat nedomājot. Un atkal pierādījies vecum vecais teiciens, ka dzīvē viss notiek, kā tas bijis lemts.  Kad Kristīnes mamma Alda Ozola pievērsās košumaugu tirdzniecībai, palīgos viņa aicināja arī meitu. «Nebija tā, ka tas būtu mans aicinājums, ne par kādiem dārza dizaineriem pat nedomāju, vairāk fantazēju par kultūras lietām, jo mamma taču savulaik bija kultūras darbiniece Vaidavā un Valmierā. Palīdzēju viņai stādu tirdzniecībā laikā, kad cilvēki arvien vairāk sāka interesēties par dārzu veidošanu un novērtēja mūsu piedāvājumu. Un arvien vairāk, vēloties izveidot skaistu savas dzīves vidi, sāka vaicāt pēc palīdzības dārzu iekārtošanā, kurā pašiem pietrūka zināšanu. Sapratu, ka te ir brīvais lauciņš, kurā ir ko darīt. Dzīve burtiski pateica priekšā — mācies un dari! Jelgavā divarpus gadus skolojos pie šajā jomā Latvijā populārās Gundegas Lināres, apgūstot dārza dizainera profesiju. Protams, arvien vairāk arī darīju, un nu jau ir tā, ka to, ko daru, neizjūtu kā obligātu darbu, bet katra diena, veidojot konkrētu objektu, ir priecīga diena.»Līdz darba pienākumiem novadā Kristīne daudzus gadus strādāja privāti, sadarbojoties ar daudziem pasūtītājiem. Pirmais lielākais prieks, var teikt arī, lielākais dārzs, kas pašai joprojām ļoti patīk un kādu viņa vēlētos iekopt arī sev, ir Brenguļu pusē. Tā saimnieki, to ieraugot, vien izsaukušies: o! Un bijuši ļoti apmierināti. «Visvieglāk izsapņot un to arī piepildīt ir tad, ja saimnieks uzticas un dod brīvu vaļu, un tā notiek arvien biežāk. Protams, sākot strādāt, vienmēr izrunājam, cik katrs var atļauties ieguldīt naudu, kādas ir pasūtītāja vēlmes. Grūtāk ir strādāt, ja saimnieks ik pa brītiņam nāk pārbaudīt, ko dari, noteikti grib būt gudrāks. Tad gribas pat pajautāt: kāpēc tad mani aicinājāt? Bet par laimi pēdējā laikā vairs tā nav.» Kristīne piekrīt, ka nemitīgi jāseko līdzi arī apstādījumu modes tendencēm, tomēr iespringt tikai uz kādiem konkrētiem augiem un visur tos sastādīt tikai tāpēc, ka visiem ir, nav viņas dabā.