VALTERS KANOPA starpvalstu projektā Ķoņu dzirnavās, kamēr krāsnī cepas ar maizniekzeļļa padomiem pagatavotie Latvijas un Igaunijas Miera maizes kukulīši, kurus pasākuma noslēgumā simboliski nodeva tālāk Lietuvai – projekta stafetes pārņēmējai. Ārijas Romanovskas foto
Skatoties, cik profesionāli protat pamācīt «Miera maizes» kukulīšu veidotājus, gribas dzirdēt, kur un kā pats apguvāt šo arodu, kāds ir jūsu izaugsmes ceļš.
Lai arī Normunda Bomja maiznīcā man ir uzticēta ražošanas ceha vadītāja atbildība, ko ikdienā faktiski dalu ar maiznīcas īpašnieka sievu, maizniekmeistari Lāsmu Bomi, es joprojām esmu maizniekzellis. Arvien vēl arodā mācos un pilnveidoju savas prasmes.
Pēc devītās klases pabeigšanas Limbažos arī man bija jāizvēlas, ko darīt tālāk. Tā kā zināju, ka vidusskola mani nesaista, bija jāmeklē izglītības alternatīvas. Nolēmu, ka mācīšos par pavāru, jo jau kopš bērnības patika ēst gatavošana. Devos uz Valmieru, lai iestātos toreizējā 28. arodvidusskolā. Diemžēl tolaik tur bija prasība – lai kļūtu par pavāru, līdztekus jāapgūst arī piena pārstrādes specialitāte. Nolēmu, ka tas tomēr nav domāts man! Bija variants: maiznieks! Tā kā tajā laikā Limbažu maiznīcā strādāja mans tēvs un arī es vasarās tur piepelnījos par krāvēju, tad bija sapratne, ko nozīmē darbs maiznīcā. Izmācījos par maiznieku. Pēc darba pieredzes vispirms devos uz Vāciju un strādāju Minhenē, vēlāk uz Zviedriju. Tās bija pilnīgi atšķirīgas maizes cepšanas un lietošanas tradīcijas. Mūsu latviskajiem ēšanas paradumiem, tajā skaitā rudzu maizes patēriņam, tuvākas ir Ziemeļvācijas maizes receptūras, bet Minhenē tomēr vairāk dominē Vidusjūras iedzīvotāju vēlmes pēc izteikti vieglākas kviešu maizes.