Jānosauc vārdā cilvēka kodols

Ar Gati runājām par valstiskumu, identitāti, Tēvzemes mīlestību un kā šīs vērtības sargāt, kad globalizācijas vilnis ir spēcīgi augsts. 

«Ja es braucu kaut kur pasaulē, tad es pārstāvu Latviju, un es apzinos sevi kā daļu no tās lielās pasaules, bet tajā pašā laikā esmu es: Gatis, vidzemnieks, jo tas lokālpatriotisms man ir ļoti svarīgs,» sacīja Vidzemes Augstskolas rektors, vēsturnieks un pētnieks Gatis Krūmiņš, bet, vaicāts, cik bieži viņam sanāk domāt par valstiskumu un identitāti, bija atklāts, atbildot, ka vienmēr par šiem jautājumiem viņam ir ko teikt. 

Nav stilīgi valstiskumu kritizēt  «Mūsu pasaule ir dinamiska, strauja, katram mums dzīvē ir daudz lomu, bet cilvēciskai būtnei, manuprāt, vajag izveidot iekšēju struktūru, lai pietiekami droši justos uz zemes. Es esmu sev tādu izveidojis un varu pastāstīt, kā konceptu redzu. Mums ir vairākas identitātes. Ir lielā, jo esam no Rietumu civilizācijas, kas bijusi spēcīga; tad Latvijas nacionālā identitāte, tad jautājums sev pašam: kas esmu es – es kā sabiedrības loceklis? Kas esmu, kam ticu, ko vēlos? Ir pavisam ideāli, ja mūsu trīs identitātes savstarpēji nav konfliktējošas,» tā Gatis Krūmiņš, piebilstot, ka nebūt nav slikti analizēt un kritizēt, bet kļūst slikti, ja mēģinām apšaubīt valstiskumu kā tādu.  «Vienalga, kur nokļūsim, mums vaicās: kas esi? Esi latvietis, labi, bet tu esi no Latvijas. Ko gribi pateikt par Latviju? Ko citi no tevis uzzinās? Ir svarīgi, ko mēs citiem sakām par savu valsti, jo, jā, mēs varam kritizēt nesakārtotus ceļus un norādīt uz citām nepilnībām, taču, ja minam, ka mums ir neizdevusies valsts, tad jāpārjautā sev: cik esi izdevies kā personība?» lika aizdomāties Gatis, vērtējot, ka esam jauna nācija, bet dziļas rētas ir cirstas nacionālajā pašapziņā. To paveicis padomju laiks, okupācija, bet paradigmu maiņa var notikt instinktu, sajūtu līmenī, kad tici un paļaujies. «Man arī ilgu laiku bija atturīga attieksme pret militārajiem jautājumiem. Manī bija priekšstats no bērnības par krievu armiju, par krievos iešanu, bet tagad pārliecinos, cik moderna ir armija Baltijā, cik izglītota virsniecība. Tas taču ir kā diena pret nakti, un maniem bērniem nav nekādu problēmu ar Latvijas armijas pieņemšanu, bet man bija jāmācās, ka armija ir laba, tā sargā manu valsti,» personiskā pieredzē dalījās Gatis.

Raugās stratēģiju spogulī Domājot par Latvijas nākotni, tiek rakstīti stratēģiskās attīstības plāni, tiek kalkulēts un mērīts, pārliecinot citam citu, ka pēc gadiem desmit visi vēlamies dzīvot labāk. Bet kā to praktiski paveikt? Pētnieki analizējuši, ka visbiežākā stratēģija, ko izmanto sabiedrība un politikas virzītāji, ir «caurumu lāpīšana».  Arī Vidzemes Augstskolas rektors atzīst: ja cilvēkiem jautātu, kuras nozares esība un attīstība valstī viņus satrauc visvairāk, biežākā atbilde būtu – veselība. Medicīnas pakalpojumu, veselības aprūpes pieejamība ir sensitīvākais jautājums visā pasaulē. Latvijā cauri gadiem kritizētajai veselības aprūpes sistēmai, darbojoties preventīvi, operatīvi un izmantojot augstvērtīgākās tehnoloģijas, cilvēku dzīvildzi ir izdevies palielināt par teju 10 gadiem. Krasi statistikas uzlabojumi ir pēdējo gadu laikā.  Tomēr pētnieki, tostarp Gatis Krūmiņš, mudina aizdomāties par ilgt-spēju. Zinātne un izglītība ir nozares, kurās daudz vairāk jāiegulda no IKP, lai attīstību varētu vērtēt ilgtermiņā.  «Atdeve būs pēc desmit gadiem, bet būs. Šo ceļu ir gājušas Skandināvijas valstis. Tur mērķtiecīgi tika ieguldīts zinātnē, pētniecībā, augstākajā un vispārējā izglītībā, ir rezultāti,» vērtēja Gatis Krūmiņš, sakot, ka zemēs, kur nav naftas atradņu un izrakteņu, visi trumpji jāliek uz zināšanām, cilvēku prātiem.  «Mēs nedrīkstam atļauties, ka Latvijā kāds cilvēks būtu maz izglītots, nespējīgs strādāt labā profesijā,» tas arī tāpēc, ka mainās tendences darba tirgū un demogrāfiskā līkne ir lejup-ejoša. 

Četrdesmitgadniekiem draud nabagmāja Bērnu ir mazāk, un cilvēki dzīvo ilgāk, tā ir tendence, kas vērojama ne vien Latvijā, bet lielākajā daļā Eiropas, pārsvarā labturīgā sabiedrībā.  «Man ir 46 gadi, un uz manu paaudzi jau ir par maz strādājošo, bet, kad pensijā būs jāiet mūsu bērniem, tad strādājošo būs vēl mazāk, ja vien pie mums tuvākajā laikā darba tirgu un dzīves telpu nepapildinās kādi 200, 300 tūkstoši iebraucēju, darba meklētāju,» tā Gatis un turpināja: «Ir vēl kāda nepopulāra lieta, par ko jāsāk domāt un runāt. Mums būs jāpalielina pensijas vecums vai jāsamazina pensijas, vismaz tās lielās pensijas, un paliks tāds iztikas minimums. Es zinu, ka esmu nepopulārs šajā viedoklī, bet vēl viens risinājums būs jāmeklē, un jāatskatās uz Latviju pērnā gadsimta 30. gados. Mazinot sociālo slogu, būs jāveicina ģimenes līdzatbildība. Pirms simt gadiem bērnu pienākums bija palīdzēt un gādāt par saviem vecākiem, un pansionātos jeb, kā tolaik sauca, nabagmājās nonāca tikai tie vecie cilvēki, kam bērnu nebija. Tad valsts par viņiem gādāja, bet citādi pastāvēja ģimenes līdzatbildība. Pašlaik liela sabiedrības daļa izdara apzinātu lēmumu: mums nebūs bērnu! Ja nākotnes prognozes tiks iezīmētas caur iepriekšminēto redzējumu, tad varbūt tomēr būs jaunie, kas veidos un stiprinās ģimenes institūciju,» tā rektors, kurš ir arī trīs bērnu tētis. 

Būs jādraudzējas  ar baltkrieviem  Kāpēc bēgļi no Sīrijas, no Āfrikas valstīm nemeklē patvērumu Latvijā, bet izvēlas Vāciju? Labklājības, sociālās stabilitātes dēļ. Kāpēc tūkstošiem ukraiņu jau mācās un strādā, dzīvo Polijā – tāpēc, ka turienes dzīves līmenis ir spēcīgi augstāks nekā dzimtenē.  «Es dzīvoju laukos, Lēdurgā, bet mums blakus ir uzņēmums, kur strādā padsmit ķīniešu, blakus ir kaimiņiene, kas apprecēja slovāku. Es redzu, cik ļoti vide kļūst multietniska, multikulturāla. Ja Latvijas izaugsme turpināsies, mēs būsim arvien pievilcīgāki kā vieta, kur iebraukt,» uzsvēra Gatis, stāstot, ka pēckrīzes gados uz Lielbritāniju, Īriju darba meklējumos devās kādi divi miljoni Polijas valsts-piederīgo un tagad šis skaitlis uz ukraiņu iebraukšanas rēķina ir kompensēts.  Oficiālā statistika ir tāda, ka no Latvijas izceļojuši vairāk nekā 400 tūkstoši, uz kādiem iebraucējiem varam pretendēt? «Es teikšu, ka uz baltkrieviem. Baltkrievijas un Krievijas attiecības nebūt nav tik spīdošas, valsts ekonomika ir iekonservēta tādā postpadomju līmenī. Ja būs kāda krīze, pārmaiņu procesi, tad baltkrievi varētu raudzīties Latvijas virzienā, jo mums jau tagad ekonomiskā labklājība ir daudz augstāka,» tā rektors, atgādinot, ka migrācijas viļņi Latvijā ir bijuši vairāki un dažāda mēroga. «Mums ir tāda vēsturiskā pieredze, tāpēc tagad nevajag izlikties, ka tas neatkārtosies. Pirms I pasaules kara Latvijā iebrauca, pat vācieši bija viesstrādnieki. Tāpēc es neesmu kritiski noskaņots, vērtējot cilvēku pārvietošanās iespējas un brīvības. Vērtēju, ka diaspora Lielbritānijā, ASV un citviet pasaulē jau tagad ir mūsu valsts sūtņi un aģenti, un mums ir daudz vieglāk organizēt dažādus starptautiskus kontaktus un attiecības. Es saprotu, ka no Latvijas viedokļa šie cilvēku tūkstoši ir pazudis darbaspēks, bet principā, tālejoši raugoties, ir labāk, ja cilvēkam ir pilsoniskās brīvības un viņam ir brīva iespēja aizbraukt, tāpat kā atgriezties,» tā Gatis Krūmiņš. 

Zināšanas briedē toleranci Kad Gatim, kuram ir gan augstākā izglītība mūzikā, gan grādi vēsturē, jautāju, kāpēc viņš nodevies tik dziļai situāciju analīzei un pētniecībai, viņš atbild: «Man ir zinātnisks, sistēmisks domāšanas veids. Es varu kopā salikt pagātnē notikušo, meklēt kopsakarības un iezīmēt nākotnes scenārijus. Es zinu cēloņsakarības.» Ar Gati runājām īsi pirms 18. novembra, Gatim vēl nebija arī Atzinības krusta, ko parādīt, bet par Latviju viņš runāja ar mīlestības pārpilnu sirdi. Viņa dzimtu skāris tautas skarbais liktenis, viņa senču mājas atņemtas, viņš uzaudzis Purvciemā. Gatis nav mācījies Lēdurgas skolā, tāpēc vietējie gudro vīru no augst-skolas joprojām mēdzot dēvēt par ienācēju. Gatis par to smaida, jo tā tas nav. Viņš senču mājās, meža ielokā, kur pats izkopj ainavu, turpina dzīt reiz padomju varas izrautās dzimtas saknes. Viņa bērni Lēdurgā jūtas labi, jo tuvu dabai un tām vērtībām, kas Krūmiņiem paaudzēs svarīgas.  «Bērnībā, kad visi mitinājāmies dzīvoklī, es runāju ar vecmāmiņu, un viņa stāstīja, kā Lēdurgā dzīvojuši, saimniekojuši, cik lopu bijis, kur rija. Mani tas viss ļoti interesēja, un es uzbūru laikam sev tādu ideālu vietu dzīvošanai. Tagad šī ir vieta, kur izdomāju virkni savu stratēģisko domu. Un šajā ziņā esmu pagalam konservatīvs. Mans mežs, pirts, dīķis, un tieši šī vide mani notur Latvijā, Vidzemē. Ir jau bijuši dažādi darbā aicinājumi no vairākām vietām, no pasaules, bet šī vieta, šīs senču mājas mani notur Vidzemē. Esmu Gatis, vidzemnieks, tētis, tad rektors, vēsturnieks, pētnieks... Jā, tas man ir būtiski. Tā mēs veidojam šo savu identitāti, par ko sarunu sākām. Un ir svarīgas vērtības, kuras mums ierāda ģimenē, kuras tālāk nododam saviem bērniem. Man ir cilvēki teikuši: tu, Gati, nemaz neesi iedomīgs, kaut augstos amatos strādā. Kāpēc? Varbūt tamdēļ, ka vecmāmiņa man stāstīja: mēs, saimnieki un kalpi, vienmēr pusdienojām kopā, sēdējām pie viena galda, lai varam visu svarīgo izrunāt. Šis man likās svarīgi un joprojām ir svarīgi,» skaidroja Gatis. 

«VĒSTURE PALĪDZ RUNĀT PAR NĀKOTNI, jo spēju pagātni analizēt, meklēt kopsakarības, iezīmēt jaunus scenārijus. Es neesmu gaišreģis un nepateikšu, kā tieši būs, bet vēstures konsekvences nākotnē darbojas,» tā Gatis Krūmiņš. Foto no Vidzemes Augstskolas arhīva 

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.