Jaunu ceļu meklētāja un atradēja

Par to viņa teic: «Tas bija pārsteigums, jo šajā gadā nejutos novadā kaut ko īpašu izdarījusi. Bet tas jau laikam bija krājies arī par iepriekšējiem gadiem. Kad svētku reizē sāka stāstīt un atgādināt, ko esmu novada vārda popularizēšanā darījusi, atlika vien piekrist. Pašai gan šķiet, ka daru tikai to, kas man patīk un arī labi sanāk. Ja to par derīgu un labu atzīst arī citi, tāds novērtējums, protams ir patīkams.»

Vai jūties Beverīnas novadam piederīga?

Kā varu nejusties piederīga, ja esmu šejieniete vismaz astotajā, manā dzimtas kokā apzinātajā paaudzē. Pieļauju, ka manas saknes Brenguļu pusē ir pat vēl senākas. Zinu arī, kur bijušas mūsu senču mājas. Tās ir no Brenguļiem virzienā pa Trikātas ceļu iepretī «Abullāčiem» padziļi mežā — «Daibes». Tur gan neviens no radiem vairs nedzīvo, bet varu kartē ielikt punktu, ka reiz tur mani senči bijuši.

Esi iesaistījusies ne tikai radu rakstu, bet visas Trikātas draudzes dzimtu rakstu pētīšanā?

Šogad arī šim sirds darbam laika atlika mazāk. Bet pirms tam tiešām intensīvi pētīju Trikātas draudzes grāmatas. Tāda izzināšana, kā te savijas cilvēku radu raksti, man ļoti patīk. No mammas Dailas vecātēva puses mani senči ir bijuši Trikātas draudzē jau pirms 1600. un kāda tur gada. Vecvectēvs Mārcis Danielsons ir bijis pie Dzērvīšu skolas dibināšanas, arī pie pirmās Vecbrenguļu bibliotēkas dibināšanas. Šī bibliotēka savā laikā grāmatu daudzuma ziņā bijusi viena no lielākajām pat tālā apkārtnē. Rados atradu arī Ainažu jūrskolu beigušo tālbraucēju kapteini Sprici Lauteru. Tēta vecāki gan novadā ir ienācēji, bet ar mātes saknēm esmu šajā novadā iekšā tik dziļi kā reti vēl kāds. Kolhoza laikā vecāki gan bija vienkārši kolhoznieki, darīja visādus darbus, ko nu toreiz lika.

Kur tu šīs ziņas apkopo?

Vispirms taisu savu dzimtas koku. Pagaidām no uzzinātā par katru cilvēku kaut vai tikai vienu teikumu esmu salikusi datorā. Šogad vecāsmātes brālim ar sievu bija 50 gadu kāzu jubileja. Bija skaists saiets, kurā pulcējās ap 100 radu. Katrs uz to bija izdomājis savu stāstījumu. Es varēju piedalīties ar vēstījumu par mūsu kuplo dzimtas koku. Pēdējos gados tāda kopā nākšana bija apsīkusi. Vecie jau cits citu pazīst, bet ir labi, ka tagad sapazinās arī jaunie.  Fotografējāmies gan pa dzimtas zariem, gan paaudzēm. Daudzi no mūsu dzimtas joprojām dzīvo tepat novadā.

Ja cītīgi pēti baznīcas grāmatas, vai pati baznīcā arī ej?

Pat ļoti reti. Neiznāk tam laika, jo man tieši sestdienas un svētdienas ir galvenās darba dienas tūrismā un sportā. Reāli mana baznīca ir daba un mežs, kur mīt latviešu Dieviņš.

Novada dabā laikam nav daudz tādu vietu, kuras nezini?

Esmu centusies un vēl tagad cenšos apskatīt visas interesantās un savdabīgās vietas, kur vien ar divriteni var aizbraukt. Dažreiz, kur vairs braukt nevar, riteni kādu gabalu pat nesu. Bet kādu neiepazītu stūrīti jau var vēl atrast. Jaunu vietu izzināšanai vairumā gadījumu dodos viena, jo, kamēr saorganizē kompāniju, labais laiks, īstais brīdis ir pagājis. Mans darba ritums arī ir nedaudz citādāks nekā tiem, kas strādā no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā. Izņemot treniņus vai pasākumus sestdienās, svētdienās, pati esmu sev kungs un dienas kārtības noteicēja. Pamatdarbs man ir savā uzņēmumā «SIA «SportsS», kurā piedāvāju aktīvo tūrismu, nodarbojos ar jaunu maršrutu plānošanu, marķēšanu.

Kuras tev ir novada skaistākās vietas?

Ļoti patīk taka gar Abulu, no Brenguļiem līdz pat Gaujai. Tajā gan daudzviet tagad ir sagāzušies koki. Taču nolēmām tos nenovākt, citādi taku tik nežēlīgi uzara motobraucēji, ka tā kājāmgājējiem un nūjotājiem kļuva neejama. Vēl nosaukšu apkaimi ap Trikātu, kas ar kalniņiem un pakalniņiem veido savdabīgu, manuprāt, patiešām latvisku ainavu.

Esi organizējusi pat ekskursijas sēņotājiem!

Vairāk jautrības dēļ. Kad organizēju pārgājienus ne tikai pa maršrutiem, bet arī pa tēmām, sadzirdēju tādas vēlmes un izraudzījos doties uz man labi zināmām sēņu vietām, lai dalībnieki tiešām arī sēnes var salasīt.

Mājaslapā «Santas foto stāsti» rādi arī Sarkanajā grāmatā ierakstītas sēnes un augus. Laikam dabas retumus arī cītīgi pēti, lai tos pazītu?

Tā man tāda hobija lapa, lai fotogrāfijās padalītos ar priecīgiem brīžiem un atradumiem. Tur ieliku arī rumpuča skrimslenes attēlu, tā tiešām ir Sarkanajā grāmatā. Manā ceļā tā pēdējā laikā pagadās bieži, varbūt tādēļ, ka esmu iemanījusies to ieraudzīt.

Retumos īpaši neiedziļinos, bet, kad pamanu ko tādu, ko līdz šim neesmu redzējusi, un gribas noskaidrot, tad nofotografēju un meklēju atbildi. Ja nojaušu, ka tas tiešām ir retums, fotogrāfiju aizsūtu arī uz portālu Dabasdati.lv, kur atbild jau speciālisti. Mani vērojumi vairāk ir par augiem. Pamanu jau arī retus putnus, taču tie nav sēnes, neļaujas lēnai fotografēšanai, ātri aizspurdz. Novērojumi dabā man savukārt ļauj pārgājienu dalībniekiem veidot interesantākus stāstījumus.

Cik daudz pārgājienu esi vadījusi?

Nākamgad būs jau 100. nūjošanas pārgājiens. Neesmu rēķinājusi, lai tas atbilstu Latvijas simtgadei, bet vienkārši tā būs sagadījies, jo atvērtos nūjošanas pārgājienus rīkoju nu jau 10 gadus. Ielieku internetā informāciju, un ieinteresētie var pieteikties, lai ietu pa konkrētu maršrutu. Jāpiebilst gan, ka dažus maršrutus, pa kuriem gājām pirms 10 gadiem, vairs pat nav vērts iet, daudzās vietās nu ir vien izcirtumi.

Ir piedāvājumi ekskursijām arī pa Valmieru?

Tur vairāk ir aktīvākie, riteņbraukšanas maršruti, atvērtās ekskursijas, kad par kādu tēmu vai vietu, kas mani uzrunājusi, varu kaut ko pastāstīt. Valmieras tūrisma un informācijas centrā man izteica vēlmi sagatavot pat raganu stāstus. Tad nu bija ekskursija, kurā stāstīju par Raganu kalniņu, kas ir tepat Kauguru silā. Ekskursantiem parasti būtiski nav gadi, laiks, kad kaut kas ir noticis, to viņi tāpat aizmirsīs. Atmiņā paliks vieta, kuru būšu parādījusi, par kuru kaut ko līdz šim nedzirdētu pastāstīšu.

No kurienes prasmes tūrismā?

Esmu pabeigusi Vidzemes Augstskolu. Tur dotās zināšanas tūrisma nozarē vērtēju kā ļoti labas. Visas noder. Joprojām man ir laba sadarbība ar pasniedzējiem Ivetu Druvu-Druvaskalni, Juri Smaļinski. Kādreiz vēl pakonsultējos ar viņiem, bet nu jau reizēm viņi konsultējas ar mani. Informāciju meklēju arī grāmatās, bet man it sevišķi patīk lasīt vecās avīzes. Internetā ir sadaļas periodika.lv, kur šīs vecās avīzes ir pieejamas. Tad nu tur var izlasīties tādas lietas, kuru stāstīšanai ekskursijās atliek pārpārēm. Lasu ne jau tikai par Valmieru. Man labs sadarbības partneris ir arī Smiltenes pašvaldība, jāmeklē, kas arī pie viņiem kādreiz ir bijis.

Esi trīskārtēja Latvijas čempione krosmintonā, guvusi skaistas uzvaras pasaule. Kā līdz šim sporta veidam nokļuvi?

Tas bija pirms gadiem pieciem, kad internetā ieraudzīju jauna veida raketes un piedāvājumu šādai spēlei. Likās interesanti. Bet raketes bija gana dārgas, lai uzreiz tādas pirktu, taču prātā tās palika. Tad sagadījās, ka Kuldīgā velodienā draudzenes draugam šo rakešu komplektiņš bija līdzi. Izmēģināju, iepatikās. Jau tā paša gada nogalē biju pati nopirkusi komplektiņu un decembrī Brenguļos vēru vaļā interešu klubiņu, jo vienatnē jau šo spēli nevar spēlēt. Izliku afišu, uzrunāju paziņas un draugus. Sākumā bija vien četras raketes, bet zāle ar ieinteresētajiem bija sanākusi pilna. Tad nu sākām, ka četri spēlēja spīdmintonu (tā tajā laikā vēl šo spēli sauca), pārējie ko citu. Pēc laiciņa mainījāmies. Kad daži sāka spēlēt nopietnāk, viņi jau iegādājās savu inventāru. Tad uzrakstījām projektu un Lauku atbalsta dienestā dabūjām atbalstu sporta inventāra iegādei «Kaimiņu» sporta zālei, arī krosmintona plašākām nodarbībām. Tāpēc tagad te arī krosmintonā var trenēties gan bērnu, gan jauniešu grupas.

Cik jauniešu novadā jau esi krosmintonā iesaistījusi?

Ir man grupiņas ar 8 līdz 10 spēlētājiem gan Brenguļu, gan arī citās skolās. Vecākajā grupiņā pat nevaram visus uzņemt, jo tad neiznāks visiem izspēlēties. Taču projām nevienu neraidu. Lai nāk, nodarbošanos sporta zālē atrodam visiem. Šis sporta veids ir gana jauns, bet ap 30 mūsējo spēles prasmes ir jau apguvuši pietiekami labi, var piedalīties sacensībās.

Novada sporta spēlēs šajā veidā redzu pat ļoti daudz startējošo.

Nu ir tradīcija, ka pie mums uz sacensībām tad brauc krosmintonisti no visas Latvijas. Tas ir vajadzīgs, lai varētu samēroties prasmē, jo starp vietējiem ir pārāk labi zināms, ko kurš šobrīd spēj. Kā Kocēni Latvijā ir populāri ar florbolu, tā Beverīnas novadu visvairāk pazīst ar krosmintonu.

Par savām veiksmēm.

Šis gads aiziet īpaši veiksmīgi. Septembrī biju Japānā, kur krosmintona Pasaules kausa kārtējā posmā dabūju zeltu gan vienspēlēs, gan dubultspēlēs. Tas pagaidām ir mans augstākais sasniegums. Pasaules kausa posmos piedalos jau vismaz trīs gadus. Sākotnēji braucu vien intereses pēc, lai salīdzinātu savu prasmi ar spēcīgāko spēlētāju prasmi. Taču nu gan jāteic, ka pati esmu iekļuvusi starp šīm pasaules klases spēlētājām, jo rangā pasaulē šobrīd starp dāmām kopvērtējumā esmu 3. vietā. Uz kausa posma sacensībām man ļoti pretī nāk Latvijas krosmintona federācija, kas ceļa naudu uz turieni apmaksā, pašai jāsedz vien izdevumi uz vietas.

Japāna iepatikās ļoti. Pirms tam domāju, ja būšu bijusi pilsētā, kurā ir 30 miljoni cilvēku, kad atbraukšu mājās, gribēšu skatīties kaut ko zaļu un pa taisno skriet uz mežu. Taču Japānā nevienā brīdī nesajutu kaut mazāko lielpilsētas saspiestību. Viņi cits citu ļoti respektē. Tur pat milzu pilsētā prot saglabāt ļoti dabisku auru.

* * *

Nobeigumā piebildīšu, ka Santa Paegle aizvadītās nedēļas nogalē Pasaules kausa sacensībās Holandē guva kārtējos panākumus. Dubultspēlē atkal izcīnīta 1. vieta, bet vienspēlē tur viņa palika trešā, tādējādi šo gadu arī noslēdzot kā trešā labākā krosmintoniste pasaulē.

Bet jau nedēļas nogalē, 16. decembrī, Valmierā Pārgaujas sākumskolas lielajā zālē būs krosmintona Latvijas čempionāts. Ja kāds grib redzēt, kā šo spēli spēlē un ko prot Santa, aizejiet noskatīties un viņu atbalstīt!

VEIKSMJU BIJA DAUDZ! Santa Paegle stāsta par aizejošo gadu. Ārijas Romanovskas foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem