Kā pašizolācijas apstākļos mācās latviešu valodu Baškīrijā
Es esmu piefiksējusi, ka vislabākās idejas un rīcības plāni man rodas pirtī vai agros rītos. Jau trešo nedēļu Maksima Gorkija (Arhlatviešu) ciema skolēni mācās un skolotāji strādā attālināti. Jau nedēļu latviešu valodas skolotājas diena sākas 4.30 no rīta, jo šajā laikā internets ātrāks un galva svaigāka. Pagaidām mūsu ikdienā nenotiek nekas ievērības cienīgs, par ko būtu vērts rakstīt, bet mana agrā rīta ideja, kura pieteicās pavisam nesen, «ļāva saprast», ka šis laiks un situācija ir pietiekami svarīgi, lai par to pastāstītu.
Kā rit ciema ikdiena? Viss rit kā parasti, kā vienmēr, vienīgā atšķirība ir tā, ka ārā nemana bērnus, bet citādi viss pa vecam. Katru pirmdienas rītu latviešu valodas skolotāja (kā pastniece) saviem 24 «latviešiem» (šogad tik daudz skolēnu apgūst latviešu valodu) pastkastītēs atstāj darbu visai nedēļai. Kāpēc parastajās, nevis elektroniskajās pastkastītēs? Tāpēc, ka lielākajai daļai skolēnu nav iespējas darbus izprintēt, nav piemērota aprīkojuma vai vispār tāda nav, lai mācītos attālināti. Ir ciemati, kuros nav interneta, tāpēc trīs reizes nedēļā ar skolas autobusu lielai daļai skolēnu tiek piegādāti uzdevumi, kurus tādā pašā veidā skolotāji pēc tam atkal saņem no skolēniem. Tas nav vienkārši, ir papīru kalni, uzdevumi mēdz pazust, bet jāpriecājas par to, ka ir atrasts vismaz šāds risinājums. Būtiski piebilst, ka uzdevumus skolēniem drīkst piegādāt tikai tie skolotāji, kuriem Arhangeļskas rajona Izglītības nodaļa ir izsniegusi caurlaidi. Skolotāji, kuriem šādas caurlaides nav, sagatavotos uzdevumus atdod kolēģiem. Man par lielu laimi šāda caurlaide ir izsniegta, bet no 20. aprīļa tā nav derīga, tāpēc jau piektdienas rītā steidzos pati bērniem nogādāt latviešu valodas uzdevumus.
Runājot par latviešu valodas apguvi, mani priecē, pārsteidz un arī apbēdina skolēnu attieksme. Priecē sākumskolas skolēni, kuriem palīdz vecmāmiņas, kas tekoši runā latviski, mammas, kuras latviski nedz runā, nedz saprot. Dažreiz pildām uzdevumus kopīgi pa telefonu. Bērni tik tiešām cenšas izpildīt un izdarīt pareizi, protams, ir arī tie, kuriem neatrodas ne laiks, ne spēks, ne gribēšana, lai paveiktu uzdoto, taču viņu ir krietni mazāk. Vecākiem vēl ir spēks un pacietība strādāt ar savām atvasēm, lai gan darba apjoms ir liels.
Lieki piebilst, ka šis ir liels pārbaudījums visiem. Ir tik daudz teikts un runāts, tāpēc negribas vairs muti dzesēt. Esmu savā vietā, cenšos izdarīt to, ko no manis gaida, cenšos paveikt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un esmu gatava palīdzēt, ja tas nepieciešams. Mācos saprast un pieņemt, mācos būt pacietīga un mierīga, pēc iespējas vairāk noslēgties no ārpasaules, kas lieki uztrauc, dažreiz pat kaitina. Varbūt arī labi, ka mana «brīvības» caurlaide no pirmdienas vairs nav derīga. Būšu ar sevi un saviem 24 «latviešiem».
Arkādijs un Zoja Cīruļi.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv