Kad dvēsele dzied kokles stīgās

Tad jau par koklīti varēsit daudz pastāstīt... Jau sākotnēji, spriežot pēc atradumiem arheoloģiskajos izrakumos, tas bijis pat piecu un deviņu stīgu instruments, nepateikšu gan, kurā gadsimtā. Kokles ir ārkārtīgi dažādas – ir kokles, kā mēs saucam, vecmāmiņas jeb etnogrāfiskās kokles, kuras ir maziņas, klēpī ieliekamas – senči tās izmantojuši drīzāk kā meditatīvu instrumentu, parasti spēlēja dančos. Tām arī bija pavisam cits skanējums. Senajos laikos koklīti gatavoja, izgrebjot no viena koka gabaliņa, kā mēs sakām, no vienas koka pagalītes un, uzliekot tai stīgas, iedeva instrumentam dzīvību. Man te dažas vecmāmiņas ir. Varbūt šīs kokles nav tik ļoti etnogrāfiskas.  Laikam ejot un cilvēkam attīstoties, šis instruments licies par mazu, gribējās ko lielāku, un piecdesmitajos gados radās koncertkokle ar plašākām iespējām. Tagad kokle attīstījusies līdz elektriskajam instrumentam, hromatiskajiem basiem, stīgu tai arvien vairāk, un arī vecmāmiņas kļuvušas elektroniskas un nekalpo tikai meditācijai, uz tām pat gruntīgi vīri var spēlēt smago metālu. Bet arī viņi, braucot pa pasauli, saka: lūk, tā ir mūsu identitāte. Tā ka kokle kā instruments arvien attīstās, tai līdzi arī repertuārs, un tas notiek tieši caur spēlētājiem, kas visu laiku meklē ko jaunu, lai parādītu kokles spējas.  Kokle arī jums bijis pirmais instruments? Man ļoti ir gribējies spēlēt vijoli, jo vienmēr patikušas skaņas, ko var izvilkt – ilgi, ilgi var domāt, tās pavelkot. Bet, kad aizgāju uz mūzikas skolu, izrādījās, ka savos astoņos gados vijolei jau esmu par vecu. Man piedāvāja kokli. Patiesībā izvēlē liela loma bija manam tētim. Sāku koklīti spēlēt un sapratu: o, jā, šis instruments skan kā mana dvēsele. Varu to izspēlēt...

Vai arī tētis spēlējis kādu instrumentu? Jā, viņš nācis no muzikālas ģimenes. Vecaistēvs, kā jau tajos laikos, kad cilvēki pašmācības ceļā apguva gan vijoles, gan trompetes, gan klavieru spēli, patiesībā jebkuru instrumentu, varēja bez problēmām noraut balli. Arī tētis spēlēja saksofonu, klarneti, vēlāk orķestrī bija arī bundzinieks. Ilgu laiku spēlēja tautas orķestrī Smiltenē. Tētim nebija iespējas mūzikā izglītoties tālāk, arī mana māsa neturpināja mācīties, tā ka izdzīvot vecāku sapni lemts man.  Vai kokli grūti iemācīties spēlēt? Etnogrāfisko koklīti nav grūti iemācīties spēlēt, to var jebkurš, bet koncertkokle ir ļoti komplicēts un sarežģīts instruments. Tas nav vieglākais, ko mācīties, bet viens no skaistākajiem gan. Ir jāiegulda ļoti liels darbs gan vecākiem, gan bērniem, lai to apgūtu. Stīgas ieskandinām ar pirkstiņiem, uz tiem metas tulznas, tie sāp, bet mēs šo instrumentu mīlam līdz kaulam, gan pārnestā, gan tiešā nozīmē, jo kādreiz tā arī liekas, ka spēlējam ar pirkstu kauliem. Līdz kaulam arī šo spēli izjūtam. Taču, neraugoties uz šīm grūtībām, kokles spēle pašlaik ir atdzimusi. Tiek spēlēti visu šo kokļu veidi – gan etnogrāfiskās, gan koncerta. Koklīte ir piedzīvojusi gan pilnīgu noliegumu padomju laikā, jo tika uzskatīta par pārāk nacionālu instrumentu, Mūzikas akadēmijā, arī visās Latvijas mūzikas skolās tika slēgtas klases. Tagad kokle ir atkal uzmirdzējusi, man liels prieks par to. Esat kokles spēles skolotāja.  Kopā ar bērniem esmu jau kādus astoņpadsmit gadus. Liels atbalsts kokles atdzimšanā Valmierā bija no tālaika mūzikas skolas direktora Aivara Cepīša, kurš man noticēja. Tolaik pati biju jauna, man par katru cenu vajadzēja panākt savu, lai viss notiktu profesionāli, nekā citādi. Pirmajā gadā, kad atnācu, tieši bija Dziesmu svētku gads, bija skatē sevi jāparāda. Bija liels stimuls mācīties. Bija dienas, kad līdz vieniem naktī ar meitenēm mēģinājām. Un vecāki bija droši, kad zināja, ka bērni atrodas mūzikas skolā, ka tiks izvadāti pa mājām. Skatē tikām fināla konkursā un arī tur izcīnījām pirmo vietu. Tikām pie jaunām koklēm, arī dome atbalstīja, un uz fināla skati jau braucām ar basa kokli.  Jā, ar meitenēm esam pudu sāls apēdušas. Trakas bijām savā jaunības maksimālismā. Arī pati vēl daudz spēlēju. Tikko atgriezos no lielā svētku maratona. Latvijai esmu savu dāvanu uzdāvinājusi – viņai par godu nospēlēti pieci koncerti. Bija Ogrē koncerts (tur arī strādāju ar bērniem), ar meitenēm bijām Drustos, Baldonē, viens notikums gan nebija priecīgs – spēlējām mākslinieces Džemmas Skulmes izvadīšanas brīdī. (Rīgas ansambļiem esam iestudējuši Jāņa Šipkēvica juniora skaisto skaņdarbu koklēm «Vēstules no sākuma», un viņš vēlējās, lai to nospēlējam viņa trešajai vecaimammai, kā viņš teica, Džemmai Skulmei.) Pavisam drīz Adventes laiku ieskandinās kokļu mūzikas festivāls «Gaismas ceļā», kurā koncertēs 400 koklētāji no dažādiem Latvijas novadiem. Piedalīsities? Jā, lielās Valmieras meitenes Accorda brauks, 1. decembrī būsim Ziedoņa zālē. Mūzika, kas skanēs, radīta tieši šim pasākumam, pilnīgi svaiga, skanēs visi pirmatskaņojumi: Jānis Lūsēns, Valdis Zilveris, Georgs Pelēcis. Jā, un tuvojas kokles klases jubileja – 14. decembrī pulksten 17 Valmieras 5. vidusskolā būs mūsu koncerts «Kokles laiks». Atskatīsimies, kā mums gājis divpadsmit gados, kopš esmu šeit. Piedalīsies visi Mūzikas skolas bērni visos ansambļu sastāvos – no pašiem mazākajiem līdz tiem, kuri skolu jau beiguši, bet turpina spēlēt. Šie bērni mani laikam iedvesmo visvairāk. Viņi saka: skolotāj, mēs gribam spēlēt, gribam uz Dziesmu svētkiem. Jā, tie mums priekšā, arī nopietns darbs, jo jāmācās sarežģīta mūzika. Kādas sajūtas pārņem, piedaloties tādos īpašos pasākumos? Kad deviņdesmito gadu beigās mācījos Mūzikas akadēmijā, dažs man jautāja: ko, vai tu tiešām mācies kokli, tas taču nav orķestra instruments? Un tad mums, kas tajā brīdī mācījāmies, bija spīts pierādīt, kas esam, ka zinām, ko varam. Tas pierādīšanas sindroms mūsos aizvien vēl ir. Esam izcīnījuši to, ka varam uzstāties Ziedoņa zālē, VEF zālē, Lielajā ģildē, Cēsu koncertzālē. Tās visas ir lielās skatuves. Protams, esam lepni. Ar bērniem esam šur tur arī ārpus Latvijas izbraukuši.  Kā tiekat uzņemti?  Starp citu, ļoti labi. Tikko septembrī pabijām Sanktpēterburgā, kur piedalījāmies festivālā, un mūs, klusās latviešu meitenes tautastērpos, kas spēlējām nacionālo mūziku, saprata. Kad skanēja Melanholiskais valsis, vairāki klausītāji pat apraudājās. Mūzikas valodu saprot visur. Vienlaikus arī kokles repertuārā ienāk modernāki elementi.  O, jā. Tas bērnus ļoti piesaista, jo var spēlēt ar dažādiem papildu efektiem. Lielajiem bērniem ir skaņdarbi, kur paralēli jāspēlē perkusijas uz ķermeņa. Esam apguvuši šo to no Līvu repertuāra, no grupas Mettalica, jo mūsu instruments ir tik universāls, ka ļauj to visu darīt. Bērni arī paši meklē notis, atrod tādus skaņdarbus, kas viņiem patīk. Pagājušā gada maijā uztaisījām savu solo koncertu ar absolventiem, un viņi paši visu izdomāja, biju tikai starpniece. Bērniem patika Bītli, arī Kvīn, Prāta vētra, tapa kaverversijas. Grupa Kvīn repertuārā ienāca, jo pagājušajā gadā noskatījāmies filmu par šo grupu ar Frediju Merkūriju. (Mums taču kopā bija jāiet skatīties šo filmu, bez manis viņi negāja.) Ir arī kādas vērtības, kas nepazūd. Kā Fredijs Merkūrijs un Emīls Dārziņš... Tās ir leģendas. Arī uz picēriju aizejam kopā, taisām ballītes.  Gudri bērni izaug. Ļoti. Tā kā tuvojas mūsu jubileja, paskatījos, ko tagad dara mūsu absolventes. Viena Londonā mācās dizaineros, citi izmācījušies par operatoriem, dakteriem, ķīmiķiem. Tādi nu viņi ir sanākuši, izspēlējušies koklīti. Ir arī kas tālāk aizgājuši pa mūzikas ceļu, un skolotāja no lepnuma var pārsprāgt, kad Rīgā apsēžamies uz vienas skatuves. Man liekas – tieši tas, ka kokli spēlējam ansamblī, bērnus uzrunā visvairāk. Tieši šī kopā pabūšana, komandas gars. Neesmu dzirdējusi, ka kādam no viņiem kokli izvēlējusies mamma, viņi paši teikuši – es gribu spēlēt. Dažs pat atzinies – dzirdēju, kā tu spēlēji, man patika! Man prieks, ka kādam esmu bijis piemērs. Tāpēc arī, kamēr vien varēšu, spēlēšu arī pati, lai spētu aizraut. Bērni ir ļoti, ļoti forši!  Esmu sapratusi, ka galvenais ir bērniem iemācīt mīlēt to, ko tu dari. Un man ir jāpiepilda tēta sapnis. Viņš tagad uz mani skatās no citas pasaules...

ABSOLVENTU KOKĻU ANSAMBLIS ELKOK (nosaukums radies, vārdu kokle lasot no otras puses). No kreisās: Jēkabs Pikšēns, Kristiāna Šneidere, Aleksandra Maija Kļaveniece, skolotāja Dace Priedīte, Enija Bivālova, Alise Sendija Arāja, Linda Loze, Līva Klepere, Valters Everts. Foto no skolotājas personiskā arhīva

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.