Kad sasniegta augstākā kvalitāte — Elite
Mazsalacā, bioloģiski sertificētās SIA «Zemnieku saimniecība Vecvītiņi» priekšnamā pie sienas redzama Latvijas ģeogrāfiskā karte ar piespraudēm. Tās izkaisītas pa visu teritoriju, apliecinot, ka VALENTĪNA un INDULIS IRBES ir profesionāļi. Viņi audzē elites klases ‘Latvijas tumšgalves’ aitas. To auglība ir vairāk nekā 200%, bet jēru saglabāšana — 90%. Tādas jaunaitiņas un jaunskungus grib visi, tādēļ aitkopji stāv rindā. Saimniecībai ticis Ministru kabineta Atzinības raksts par ilggadēju ieguldījumu aitkopības attīstībā.
Sākumā — risks
Zinot, ka Valentīna ir zootehniķe, gribējās dzirdēt, kāds bijis patstāvīgās saimniekošanas sākums. Valentīna atceras:
«Šovasar jūlijā apritēs 20 gadi, kopš abi ar Induli plecu pie pleca strādājam aitkopībā. Pirmais gads pagāja intensīvā aitu meklēšanā. Latvijā tolaik bija tikai 500 aitu mātes, tādēļ nokomplektēt jaunu, kvalitatīvu ganāmpulku bija problēmas. Palaimējās! Uzzinājām, ka Viļānos Šķirnes izmēģinājumu stacijai privatizācijas dēļ noņemta zeme. Aitas pārdošot. Ko mēs? Uz banku prom! Tur mūs nosauca par trakiem, jo aizņemties 8000 latus un ieguldīt tos aitkopībā normāls cilvēks taču neuzņemtos. Sākumā aizdevumu negribēja dot, bet laikam taču noticēja. Nodrošinājumā gan ieguldījām visu, kas vien mums tolaik bija, cerot, ka, saprātīgi strādājot, atpelnīsim. Risks attaisnojās! Vispirms Viļānos nopirkām pirmās 50 aitas — labu labās! Otrajā piegājienā sekoja vēl 30. Izveidojām ganāmpulku ar labu šķirnes pamatu. Pamazām arī visu atpelnījām. Jā, ar aitām vien! Tā bija un joprojām ir vienīgā mūsu lauksaimnieciskā ražošana. Kad kāds prasa, vai laukos var ar aitkopību vien iztikt, atbildu: var, bet ar noteikumu, ka nepārtraukti gādā par precīzu ciltsdarbu, augstvērtīgu barību un aitu labturību.»
Elites klases ganāmpulks
Pakāpeniski un mērķtiecīgi uz to saimniekošanā gājuši Valentīna un Indulis. Valentīna turpina:
«Tas, ka man kabatā ir zootehniķa diploms, nenozīmē, ka nav jāturpina mācīties. Lasot, uzklausot nozares vadošos speciālistus, mācoties no kolēģiem un arī no pašu pieļautajām kļūdām, esam apguvuši prāvu pieredzi. Mūsējo! Man ir ko teikt, tādēļ ar katru aitu, ko aizdodu tautās, tās jaunajiem saimniekiem līdzi dodu arī kādu padomu no savas pieredzes. Visvairāk kaitina runas, ka aitai jau neko daudz nevajag, palaid tik ganībās, un lieta darīta. Absurds! Aita nav pļaujmašīna! Tā tad nav mūsu aita. Latvijas aita bija un būs šķirnes aita, kas savā būtībā ir ieprogrammēta un izdzīta uz vilnu, bet tad to par visām varītēm izdzina uz gaļu. Agrāk Latvijas aitas vidējais svars bija 60 kg, tagad tas sasniedzis 80 kg.
VIZĪTKARTE. Valentīna Irbe pie Latvijas ģeogrāfiskās kartes, kurā atzīmētas «Vecvītiņu» jaunaitiņu un jaunskungu jaunās mājvietas. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv