Kāds skolotājs, tādi audzēkņi

Kā juties, saņemot šo apbalvojumu?

Biju pārsteigts, bet, ja godīgi, jau laikus, izlasot šīs nominācijas nolikumu, man bija aizdomas, jo visu gadu biju vedis savus skolas bērnus uz dažādiem Kocēnu novada sporta pasākumiem, orientēšanās sacensībām Valmieras Magnēts, Stirnu buku utt.

Arī pašlaik ar saviem audzēkņiem atrodies ārpus skolas pasākumā (saruna notika viņtrešdien starpskolu slēpošanas sacensībās Avotos — aut.). Vai bieži piedalāties šādās sacensībās?

Tā kā mums grūti nodrošināt skolas komandu, tad uz sporta spēļu sacensībām braucam reti. Mums tad būtu jāved visa klase, bet visi, piemēram, volejbolu nepratīs spēlēt vienādā līmenī un ne visiem tas arī patiks. Es vairāk lieku akcentu uz izturības sporta veidiem — stafetēm, vieglatlētiku, kur katrs var parādīt savu individualitāti.

Bērniem pārstāvēt Dikļu skolu droši vien ir liels notikums.

Jā, pilnīgi noteikti. Esmu arī novērojis, ka lauku bērniem bieži vien ir tāds kā kauns braukt uz sacensībām, īpaši lielākajiem. Citi domā: ko tad es starp pilsētas trenētajiem vienaudžiem varēšu izdarīt. Nākas viņus iedrošināt. Bieži vien lauku bērni ir daudz stiprāki, rūdītāki nekā pilsētnieki. Viņi zina, ka rezultāts nenāks bez darba — lai sakurinātu māju, nepietiks ar vienu malkas klēpi, vajadzēs nest vairākus, darot to dienu no dienas. Tas pats arī treniņā: ja gribi rezultātu, tad ir jāskrien un jāskrien, jālec un jālec. Arī šie Stirnu buki ir lieliska pieredze — vedu uz tiem, lai viņos raisītos interese par sportu, lai vienā dienā viņi nebūtu kā no kuģa izmesti — kad pabeigs skolu, zinās, kas un kā jādara, piedaloties tautas sporta sacensībās. Citreiz mazie redz, kā lielie saņem medaļas, tā viņiem rodas papildu motivācija sportot ārpus sporta stundām. Starp citu, nu jau būs jāierīko skolā speciāla vieta mūsu sasniegumu izrādīšanai, jo daži bērni tiešām startē atzinīgi.

Pastāsti, kā tu, Talsu čalis, nonāci Dikļos.

Tad sāksim no paša sākuma. Pēc 9. klases pabeigšanas Talsu 2. vidusskolā vecākā brāļa iespaidā aizbraucu uz Lapzemi (Somijā) mācīties speciālā slēpošanas skolā. Gāju biatlona ceļu, trenējoties divas reizes dienā un apvienojot to ar mācībām. Tā bija arodskola, kurā trīs gadu laikā apguvu pavāra amatu, paralēli tālmācībā mācījos Talsu vakara un neklātienes vidusskolā. Pēc skolas, kamēr nevarēju saprast, kurp iet tālāk mācīties, vienu ziemu biju arī slēpošanas instruktors Austrijā. Biatlonā aizķerties nesanāca, kaut biju arī izlases kandidātos. 2013. gada ziemā pat ļoti labi gāja, un tad pēdējā šautuvē pieļāvu tādas kļūdas kā Rastorgujevs, un Jauniešu pasaules čempionāta atlases sacensībās bija jāsamierinās ar vietu aiz strīpas...

ANDRIS ROBALDS ar savējiem Jura Neikena Dikļu pamatskolas 3. — 4. klases audzēkņiem starpskolu veiklības stafetēs Valmieras Pārgaujas sākumskolas zālē.