Kaķim zem astes rakstītie noteikumi
Manuprāt, daba vakar bija nokaunējusies par sašmucēšanos iepriekšējā nedēļā. Tādēļ atkal baltas apbēra arī ne tās pašas skaistākās Valmieras vietiņas. Ņemšos pat apgalvot, ka sniega tik strauja nokausēšana, kāda tika pieļauta, vismaz no dabas puses bija liela bezkaunība. Visi taču esam vien cilvēki. Bet vairumam cilvēku ir raksturīgas lielākas vai mazākas vājības: tie, kam garšo saldumi, ne vienmēr spēj konfekšu papīriņus līdz atkritumu urnai aiznest, arī skārdeņu tukšotāji vai cītīgi pīpmaņi darbošanās atlikuma produktus ne vienmēr pie vietas noliek, pat it kā dziļi kulturālie teātru vai koncertu apmeklētāji vairs nevajadzīgās biļetes ne reizi vien auto stāvlaukumos ir izmetuši...
Siltās dienās, kad tas viss tiek sabirdināts mērenās porcijās, tikpat mēreni un ritmiski šos izmešus saslauka sētnieki vai savāc ielu tīrītāji. Problēmas dzimst, kad mūsu dzīves pārpalikumus ieputina vai pat piesaldē un pēc tam iesaldē pēkšņi uznākušais aukstums un negaidītais sniegs. Ne ko savākt vairs var pagūt, ne aizslaucīt. Brīdi jau arī nevajag, jo pilsēta tāpat dižojas balta un tīra...
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv