Kara pirmais gads
Būsim kopā līdz galam, līdz uzvarai pār Krieviju – Ukrainai sola ASV prezidents un Kongresa vairākums, NATO, ES vadība, mūsu Ministru kabinets. Vai mēs, Latvijas sabiedrība, arī esam gatavi karam, kas spēj ilgt gadiem un, baidos, varbūt pat «nebeigties nekad»?
Re, daži ASV politiķi no Republikāņu partijas rindām jau pilnīgi atklāti sludina, ka amerikāņi esot noguruši no «svešā kara», no Baidena «bezjēdzīgajiem tēriņiem»… Aizokeāna drošībā ir viegli pilnībā ļauties partijiskam naidam par to, ka viņu elks Donalds Tramps vairs nemīt Baltajā namā.
Diez vai kāds sociologs uzņemsies pētīt, cik mēs te, Latvijā, esam gatavi tam, ka karš varētu šogad nebeigties. Pat tad, ja tiešām frontē beidzot ieradīsies «leopardi» un F-16 lidmašīnas. Tam, ka vēl ilgi vajadzēs atraut no savas labklājības lielu naudu*, lai palīdzētu Ukrainai noturēties pret agresoru un atbīdīt to tuvāk valsts robežai. Uz šo jautājumu mēs varam atbildēt tikai katrs pašam/pašai sev. Un rīkoties.
Tagad jau – pēc visa šī drausmīgā, asiņainā, brīžiem bezcerīgā gada – man pašam šķita aizmirsies, ka toreiz karš iesakās teju kā farss. Gan ne pašā pērnajā 24. februārī, bet trīs dienas agrāk.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv