Dainis Lemešonoks

Šajās brīvdienās tepat kaimiņos, kādreiz (joprojām?) «hipsterīgajās» Cēsīs, kārtējo reizi notiks pasākums, kura milzonīgo svarīgumu un noderību mūsu sabiedrībai es joprojām nespēju nekādi izprast. 

Reiz mums bija valsts galva, kurš tika «atrasts zooparkā». Jaunievēlētais ir «izzvejots Puzes ezerā», un Vienotība tagad būs, kaut pati neatzīs, Ventspilij un Latvijai satelītpartija. 

Paldies D#vam, jau nākamo trešdien būs beidzies politiskais vājprāts un vispārējais stulbums, ko aizsāka Ulda Pīlēna lielummānija un vienotībnieku vēlme «izlaist no viņa gaisu». Mani nervi vairs to netur.

Premjerpartija ir Latvijas sabiedrību ierāvusi ļoti nopietnā eksperimentā. Tā sekas būtu nācijas ielūkošanās savā spoguļattēlā, kas varētu mums likt, mazākais, ieraudzīt nebūt ne savus daiļākos vaibstus. 

Tagadējais Valsts prezidents 31. maijā paredzēto cīņu ir uzdevis. Plašajā skaidrojumā, kāpēc tā, iztrūka vien lēmumu radījušo cēloņu būtība – «ar diegiem nav aršana».

«Ko varam, ko mums vajag dot savai valstij un tautai šajā brīdī?» – katram ir šajās dienās tas jāpavaicā vismaz sev, ja kauns teikt skaļi. Latvijas atmodai jāturpinās!

Pat ja mums ir negrozāmi pieņemts no tribīnēm, kancelēm un ievadrakstiem daiļi vīterot par tautu kā veselā saprāta un visu tikumu neapstrīdamu monolītu, dzīve – un Saeimas vēlēšanu rezultāti cita starpā – ir nepielūdzama. 

Slepkavība Jēkabpils novadā izsauca sabiedrībā satraukumu, bailes un sašutumu – jūtami pēkšņāk un plašāk nekā citkārt. Tāpēc politiķi un policijas vadība steigšus rosās. Vismaz kāds grēkāzis jāatrod.

Ja Ainārs Šlesers gvelž muļķības par Ulda Pīlēna izredzēm valsts galvas vēlēšanās, tas nenozīmē, ka viņš pats ir tukš­pauris. Opozīcijai radusies iespēja sašūpot valdību: ja nu tiešām krīt?

Arvils Ašeradens šonedēļ paziņoja, ka tiks pārvērtēti visi – pavisam 14 – nodokļi. «Uz augšu», protams, jo valstij pietrūkst ieņēmumu visām (tautas) vajadzībām. 

Mans krusttēvs 1949. gada vasaras saulgriežos piedzima kā izsūtītais. Mamma un viņas brālis Omskas apgabalā ieradās, no skolas pirmajām klasītēm izrauti, viņu vecmamma un vectēvs – jau kā sirmi vecīši. 

Tagadējam valsts galvam vairs neesot nekādas žēlastības tautas acīs, spriež brašie Twitter sprediķotāji un viedie Facebook krīvi. Tādēļ Saeimai esot jāatrod kāds cits/-a vietā, nevis jākalkulē Egila Levita pārvēlēšanas iespējas.

Koalīcija ir saliedēti izgājusi cauri savām patiesajām ugunskristībām – beidzot pieņemts valsts budžets. Nu mums ir spēcīga valdība ar lielu naudas lādi. Un pavisam švaka, bet savu smieklīgumu nemanīt griboša opozīcija. 

Stabilas laulības vai citas savienības un koalīcijas var atļauties reizēm strīdos viegli «nolaist tvaiku». Galvenais ir saglabāt prasmi nenolaisties līdz šķīvju plēšanai – tiešā vai pārnestā nozīmē. 

Būsim kopā līdz galam, līdz uzvarai pār Krieviju – Ukrainai sola ASV prezidents un Kongresa vairākums, NATO, ES vadība, mūsu Ministru kabinets. Vai mēs, Latvijas sabiedrība, arī esam gatavi karam, kas spēj ilgt gadiem un, baidos, varbūt pat «nebeigties nekad»?

Galvenais ir panākts – valdība ir bez iekšējiem skandāliem apstiprinājusi valsts budžeta projektu. Arī līdz šim valodā varenais Apvienotais saraksts klusiņām vien ir rātni piekritis, ka tā pārvaldītām nozarēm finansējumā būs šādi «cipari», nevis citi, dāsnāki. 

Vakar Saeimā tika iesniegts šī gada valsts budžeta projekts – lielākais vēsturē, ar teju 14,7 miljardu eiro lielu izdevumu daļu. 

Kopumā Latvijai «ES fondu 2021.–2027. plānošanas periodā» investīcijās ir piešķirti 4,7 miljardi eiro. Liela nauda – teju puse valsts budžeta – mums krīt klēpī «tāpat vien»!

Šī raksta tēma pieteicās pati no sevis, pat teju vai varmācīgi: manas jaunās darbavietas – ziņu portāla BNN – iekšējā e-sarakstē tika ļoti augstos toņos apspriesta valsts amatpersonu algu paaugstināšana.

Gada pašā sākumā biju pārsteigti priecīgs, ka tas mums tik raiti iesācies. Nu droši vien ne man vienam gribētos, lai strauji savairojušos netīkamu notikumu un skandālu gūzma nobremzētos.