Kas ir Liliju ezers?

2005. gadā publicētajā Andra Zeibota lugā saskatāmas absurdās dramaturģijas un simbolisma iezīmes. Lugas darbība norisinās nomaļā stacijā, kur ierodas jaunieši, lai dotos uz brīnumaino «Liliju ezeru», bet to diemžēl neizdodas sasniegt. Tāpēc rodas jautājums: kas tad īsti ir mistiskais Liliju ezers?

Jaunieši, būdami atšķirīgi, katrs ar savu raksturu, ar savu mērķi un cerībām, kopīgi dodas piedzīvojumiem bagātā pārgājienā uz Liliju ezeru. Viņus ceļā pavada grupas vadītāja, kuras lomu atveido Keita Loreta Kronberga. Izkāpjot Liliju ezera stacijā, viņi tur sastop pārdevēju un ceļotāju, kuru lomās iejūtas Agnese Vasiļjeva un Krišjānis Brūnais, izrādes laikā atklājas gan ceļotāja, gan pārdevējas dzīvesstāsts, mērķi un iemesli, kāpēc viņi vēl joprojām atrodas tik nomaļā vietā. Tūristu grupa ir optimisma pilna un gatava doties ceļā, neraugoties uz ceļotāja brīdinājumiem. Atgriezušies Liliju ezera stacijā, jaunieši, analizējot gājienu, nespēj izprast savas kļūdas, taču nekas viņus neaptur no mērķa sasniegšanas, un viņi ir gatavi doties ceļā. Otrreiz atgriežoties stacijā, viņi ir pārguruši un sāk meklēt vainīgo, izmantojot pat vardarbīgas metodes. Ieraugot jauniešu vardarbību pret pārdevēju, ceļotājs metas viņus apturēt, saucot, ka viņš zina ceļu uz Liliju ezeru. Ceļotājs jauniešus iepazīstina ar pamestā nostūra dīvainībām, aicina viņus nedoties ceļā un paredz viņu nāvi, taču tūristu grupa, nepakļaujoties nedz ceļotājam, nedz vadītājai, dodas uz Liliju ezeru. Atgriežas tikai vadone, taču to netālu no kioska noēd žurkas. Izrādes beigas ir samērā mistiskas — vētras laikā Liliju ezers paceļas gaisā, ceļotājam jāizdara izvēle starp vilcienu, kas ļautu viņam atkal būt brīvam un ceļot, un pamesto nostūri ar pārdevēju.

Izrādi veidoja jaunieši no dažādām klasēm, tuvāk iepazīstot cits citu. Sākumā režisors mums deva uzdevumu katram izdomāt, kāda personība būsim. Tad ļoti labi varēja redzēt, cik dažādi esam, jo katram bija  oriģinālas idejas. Izrāde katrā no mums raisa pārdomas, liek aizdomāties par eksistenciālām problēmām, mūsu mērķiem, ko katrs esam gatavi darīt, lai tos sasniegtu. Katrs skatītājs, manuprāt, izrādi var uztvert atšķirīgi — no sava skatpunkta un dzīves pieredzes.

Izrādes dalībnieki sirsnīgi pateicas režisoram Robertam Segliņam, horeogrāfei Agnesei Lutcei, kostīmu māksliniecei Īrisai Ozolai, grimētājai Ingai Krauklei un gaismotājam Robertam Ciprusam.

Megija Alksne

12.a klasē

KURŠ TEICA, ka zinot ceļu...