Katrai dienai piepildījumu dod darbs

Šādu jautājumu  biju dzirdējis no vairākiem cilvēkiem. Tādēļ ar to sākām sarunu.— Esmu mājražotājs. Kādreizējā garāžā izbūvēju ražotni. Nebiju gan pat iedomājies, kādas tikai prasības būs jāizpilda, lai reģistrētos par mājražotāju un gatavotu produkciju realizēšanai  tirgū. Tādai mazai ražotnei arī ūdensvads un kanalizācija bija vajadzīga. Pagājušajā gadā noņēmos ne pa jokam. Bērni, arī znots palīdzēja, lai man būtu ko darīt. Varbūt es varētu pat iztikt vien ar pensiju. Bet tāda dzīvošana latvietim neder. Viņam ir jāstrādā, kamēr vien nespējīgs neiegulst gultā. Bez darba nav mundruma. Darbojoties arī veselība uzlabojas. Vēl gan tik labi, cik gribētos, nesanāk, bet vienmēr ir cerība, ka izdosies.Vai kaut ko var arī nopelnīt?Mājražošana nav tik vienkārša. Ir vajadzīgi arī cilvēki, kas manu produkciju pērk. Tādēļ produktus jau esmu mainījis nezin cik reižu: sukādes, kaltējumus, tējas, ogas, skābos kāpostus, tomātus, ābolus. Lielu daļu pa ziemu esmu nolicis malā. Vien skābēju kāpostus Valmieras tirgum. Pats tur netirgoju, tikai piegādāju.Pērn vēl gādāju produkciju arī uz paviljonu Rīgā. Nu  vairs  ar turieni nedarbojos. Uzskatu, ka tikai ar vienu paviljonu Rīgā nepietiek. Lai atmaksātos produkcijas vešana, ir jātirgo vismaz piecās vietās.  Bet novada cilvēkiem jau nav produkcijas, ko piedāvāt realizēšanai arī ziemā. Lai attīstītos nopietna tirdzniecība, ir jābūt pastāvīgiem klientiem, kurus var dabūt vien ar kvalitatīvu produkciju  cauru gadu. Daudzi negrib saprast, ka tirgum nedrīkst atdot tikai to, kas saimniecībā kaut kā palicis pāri.Reāli jau arī man tirgošanās ir ar mīnusiem.  Vispirms mīnusos  aiziet mans darbs, arī transports un degviela. Ja tos noņem nost, secinu, ka mans uzņēmums ir strādājis ciešami. Liela daļa produkcijas man  no paša dārza. Bet cilvēkiem, kas tirgo, ir jāpalīdz dabūt plašāku sortimentu, tādēļ piepērku arī no citiem klāt. Esmu tirgu izkodis. Tā ir liela dzīves skola. Lieliskākais bizness jau esot pārdot neko. Lasiet par amerikāņu miljonāriem, kuri ar neko bieži ir sākuši. Mums tādu lietu sauktu par krāpniecību.Pašlaik ar tirgiem ir liela bēdu ieleja. To vēl palielināja minimālās algas pielikums. Reti kuram izdodas dienā vairāk par 50 eiro ietirgot. Bet cenā  vismaz pusei ir jābūt samaksai par produkciju, tad vēl pārdevēja alga, samaksa par tirdzniecības vietu un visu nodokļu nomaksa. Tāda tirgošanās ir žonglēšana uz naža asmens. Labums tomēr ir, ka tā  dod iespēju paša ražoto produkciju realizēt. Galvenais jau ir pamatjautājums — gribam Latvijā paši kaut ko ražot vai negribam? Jūs jau man jautāsit arī par industriālo parku. Arī tur ir tieši tas pats jautājums: vai mēs gribam ražot vai negribam un saņemt tikai pabalstus un visu ko citu? Lai valsts attīstītos, tajā kaut kas ir jāražo. Tikai ar tirdzniecību un pakalpojumiem labklājību izvilkt nevar.