Katram sava Māte Latvija

Latvijā ir kāda īpaša vieta – pēc tēlnieka Kārļa Zāles ieceres Rīgā veidotais Brāļu kapu memoriālais ansamblis ar 250 metrus garo pārdomu ceļu – liepu gatvi, Varoņu terasi ar Svētās uguns altāri un ozolu birzi, ar kapulauku, kuru noslēdz Latvijas siena ar šā unikālā, Eiropā vienīgā šāda veida ansambļa vainagojošo skulpturālo grupu – Mātes tēlu ar Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem dēliem. Mātes Latvijas tēlā ir iekļautas ne tikai tautas skumjas, bet arī pateicība un kritušo varoņu godinājums. Laikam ritot, tautas uztverē Mātes Latvijas tēls nu simbolizē arī mātes misiju: dzemdēt, izauklēt, izaudzināt, izskolot, pasaulē vadīt un mājās sagaidīt. Varbūt tieši tādēļ pie Mātes Latvijas tēla vienmēr pateicībā gulst ziedi, tos tur noliek gan jaunlaulātie, gan no tāluma Dzimtenē pārbraukušie, gan arī nozīmīgās dzīves vai darba jubilejās ziedu klēpjus saņēmušie. 

Mums katram ir savi dzimtu stāsti, pa kripatiņai vien no vecmāmiņām un mammām uzklausīti, dziļi atmiņu failos noguldīti, lai kādreiz tālāk stāstītu. Dzimtu un reizē arī Latvijas stāstos kā pirmsākums un turpinājums vienmēr ir sieviete – māte. Atliek vien apbrīnot viņu vitalitāti, gara spēku, tikumu, darba spējas un mīlestību. Stiprās dzimtās no katras paaudzes nākamajā kā raibā seģenē ir kaut kas paliekošs ieausts, tādēļ droši var teikt: mums katram ir arī sava Māte Latvija.