Kaza kāpa debesīs Dievam sūdzēt...

«Rudens ir skaists, bet mums iet švaki,» vaļsirdīgi atzīst  Ārija. «Ne pašai, ne dēlam Aivaram nav vairs diez cik laba veselība, bet, galvenais, mums ir problēma, ka nav kur likt kazas.»«Zeibotus» un 20 hektārus zemes Tauberu ģimene nopirkusi gados, kad brukuši kolhozi un daudzi pilsētnieki savu nākotni saskatījuši saimniekošanā laukos. Ārija pirms tam strādājusi Valmierā Lauksaimniecības darbinieku arodbiedrībā par grāmatvedi, dēls — cietumā ugunsdzēsības daļā par priekšnieku, līdzekļi bijuši iekrāti. Arī tehniku iegādājušies, sākuši turēt 15 govis, jau sarunāti amatnieki, lai par apmēram 15 tūkstošiem latu arī pietiekami veco māju atjaunotu («Zeiboti» ir viena no senākajām mājām pagastā).Tad dzīve sagriezusies ar kājām gaisā. No govju turēšanas nekas nav iznācis. Dēls devies uz Vāciju, lai tur kaut ko vairāk nopelnītu, bet mājās atgriezies bez jebkāda iekrājuma. Tad nu pirms četriem gadiem, lai būtu kaut piens, ko ēdienam klāt pielikt, atvedis no Trikātas kazu Pelēci (katrai kazai ir vārds), kuru kāds par velti uzdāvinājis. Nu aiz šīs ciltsmātes kazu pulks sakuplojis līdz 37 dzīvniekiem.