Ķiploku pavēlnieks no Valmiermuižas

Valmiermuižā, Ozolu ielā, mājas priekšā uz terases saliktas kastītes ar jaunās ķiploku ražas vairākām šķirnēm, bet no plašā daiļdārza prasmīgi nodalītajā ražojošajā daļā redzam garas un akurāti sagatavotas dobes ķiploku stādīšanai. Izrādās, ka tā ir tikai viena no iekoptajām ķiploku platībām, otra atrodoties saimnieka drauga lauku īpašumā.

Lai teiktu, ka varat par ķiplokiem runāt kaut vai visu dienu, cik gadiem jāpaiet, lai uzkrātu tam atbilstošas zināšanas un pieredzi?

Manā gadījumā tie ir apmēram 30 gadi, bet tikai pēdējos sešus no tiem veltu, lai ar ķiplokiem paralēli algotam ikdienas darbam celtniecībā kaut ko vēl papildus nopelnītu ģimenes budžetam. Abu šo lietu savienošana nav viegla. To neuzskatu par biznesu, bet gan par darbu. Kad citi var droši nomest iesākto un braukt atpūtā uz jūrmalu, man jābūt pie ķiplokiem. Arī ar šādu attieksmi man brīžiem pieklibo dārzkopja disciplīna. Lai raža priecētu ne tikai pašu, bet arī uzticīgos pircējus, stādījumi regulāri jākopj, nezāles nedrīkst ielaist, un jāatceras, ka ķiplokiem augšanas laikā patīk bieža rušināšana. Kad viens galā netieku, talkā nāk sievasmāte. Man ir dēls un trīs meitas, ja vien saucu palīgā, ikviens savu roku pieliek mūsu ģimenes kopējai lietai.

Pārsteidz daudzās šķirnes! Pēc kāda principa tās izvēlaties audzēšanai?

Uz pasaules ķiploku šķirņu lielās daudzveidības fona mani krājumi tāds nieks vien ir. Ne visu diemžēl var Latvijā piejaucēt un iedzīvināt. Piemēram, reiz interesi radīja kāda no franču šķirnēm, iegādājos, pamēģināju, bet manā zemē tā neauga! Sanāca ķiploks ķiplokā: ārpusē bija daudz lielu daivu, iekšpusē – pulks maziņo un nedalāmas. Visu cieņu mūsu pašu senajiem Latvijas ķiplokiem, kurus dēvēju par ‘Omīšu ķiplokiem’. Lietuviešiem viņu senā tradicionālā ķiploku šķirne ir oficiāli reģistrēta, latviešiem nav, tādēļ to, saglabājot no paaudzes paaudzē, dēvē katrā pusē citā vārdā. Šiem ķiplokiem ir raksturīgas lielas, sulīgas daivas ar baltu apvalku. Toties ar krietni zilganāku mizas apvalku izceļas otra vietējā šķirne, kuru pazīstam kā ‘Latvijas zilo’. Abas vietējās šķirnes labi uzglabājas. Pēdējos gados popularitāti iemantojusi arī ukraiņu šķirne ‘Ļubaša’. Arī tās ķiploki ir lieli un veselīgi, taču uzglabājas salīdzinoši sliktāk.

Pēdējā laika modes tendence – saukta par ziloņķiplokiem. Man šī šķirne nākusi no Anglijas, bet tā izplatīta esot arī Amerikā, kur to pārtikā gatavojot visdažādākajos veidos. Daivas tiešām varenas, atbilstošas nosaukumam, bet par garšu jāteic – gaumes lieta. Kaut kas līdzīgs puravam, kaut kas velk uz sīpolu.

PIRMS TIRGUS DIENAS. Jānis Cinis un viņa izaudzētie ķiploki, no kuriem daļu sieva un meitas savijušas skaistās pīnēs. Ārijas Romanovskas foto