Kļavu sīrupā nenoslīksim!
Kā ne reizi vien jau agrāk, Latvijas jāvārds Eiropas Savienības un Kanādas brīvās tirdzniecības līgumam CETA tika dots bez īsti racionālas izvērtēšanas. To atkal aizstāja trādirīdis, ko sacēla divi konkurējošie sabiedriskās domas apstrādes «kori» — viens tēloti jūsminās par gaidāmo uzplaukumu, otrs tikpat liekulīgi vaimanā par jaunām verdzības važām.
Tāda histēriska tradīcija mums ir ieviesusies jau kopš 2003. gada eiroreferenduma laikiem, kad tika spriests par Latvijas iestāšanos «leiputrijā» vai «jaunā PSRS». Tautai tiek aizgūtnēm solīta vai nu paradīze, vai elle. Katrs, kurš cenšas saprātīgi vērtēt un skaidrot gaidāmās pārmaiņas, uz šāda fona nereti jūtas kā muļķis un atmet visam ar roku.
Pastardienas sludinātāju rosība, piemēram, biedējot mūs ar Eiropas kvalitātes standartu atcelšanu un Kanādā ražotas ģenētiski modificētās pārtikas plūdiem, tiek balstīta apzinātā mērogu kropļošanā. Kā savu gribu visai ES ar tās iedzīvotāju pusmiljardu var uzspiest relatīvi neliela valsts ar 35 miljoniem pilsoņu? Kādi zvērīgi «transnacionālo korporāciju astoņkāji» gan var būt tās uzņēmumi?
Kanāda ir salīdzināma ar ziemeļvalstīm (Skandināvija + Somija + Grenlande), kurās pavisam mīt 27 miljoni iedzīvotāju — arī tām kopā ir 1,5 triljonus ASV dolāru liels iekšzemes kopprodukts. CETA drīzāk ir ES pretimnākšana Kanādai, kas tagad varēs justies ekonomiski neatkarīgāka no sava varenā dienvidu kaimiņa — ASV. Tā ir arī neliela kompensācija — gan Briselei, gan Latvijai — par gaidāmo Lielbritānijas izstāšanos.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv