Kurp ved ceļi pēc vidusskolas?

Studiju izvēle – grūts lēmums

KINTIJA ŠULTE, Mazsalacas vidusskolu absolvēja šovasar, šobrīd Banku augstskolas 1. kursa studente:

«To, ka stāšos tieši Banku augstskolā, sapratu diezgan vēlu. Vidusskolas laikā ilgi šaubījos, vai izvēlētais virziens – matemātika un ekonomika – ir tas, ar ko vēlos saistīt nākotni. Pavasarī pat sekoju vienam RTU studentam Inženierekonomikas un vadības fakultātē, uzrunāja tas, ko pieredzēju, taču vidusskolas pašā noslēgumā, kad izskatīju vairākus variantus, uzrunāja tieši Banku augstskolas programma «Risku vadība un apdrošināšana», galvenokārt tāpēc, ka tur nav gluži plika matemātika vai ekonomika. Programma piedāvā dažādību nākotnes profesiju izvēlē. Mans lēmums iestāties šajā augstskolā nāca tikai no manis pašas, protams, konsultējos arī ar vecākiem, runāju ar draugiem.

Man šķiet, ka mūsdienās, kad viss notiek un mainās tik ļoti strauji, daudziem sagādā lielas problēmas saprast savu mērķi attiecībā uz profesijas izvēli, taču ļoti priecājos par tiem klases biedriem, kuri jau zināja, ko vēlas darīt pēc studijām, tādi mūsu klasē bija.

Man savukārt bija grūti saprast, ko vispār vēlos, taču vēl sarežģītāku visu padarīja tas, ka meklēju studijas, kurās piedāvā valsts budžeta vietas, uz kurām tad censtos pretendēt, šis noteikums krietni sašaurināja manas opcijas. Meklējumos pievērsu uzmanību tam, ko es vēlāk ar šo izglītību varētu darīt, vai tas ir tas, kas mani interesē, un cik grūti būs atrast darbu šajā nozarē. Galvenais faktors bija atrast studijas, kas mani tiešām interesētu. Manuprāt, ķeksīša pēc nav jēgas studēt un vēlāk mocīt sevi profesijā, kas galīgi nesaista. Cits svarīgs faktors – cik šī profesija ir aktuāla mūsdienās un cik aktuāla tā varētu būt nākotnē. Ļoti labi ir tas, ka programma, kurā studēju, piedāvā diezgan dažādas iespējas profesiju izvēlēs, kas man šķiet saistošas. Domāju, ka studiju un prakses laikā sapratīšu konkrētu mērķi, uz kuru tiekties. Pagaidām esmu pašā sākumā.

Kad iesniedzu dokumentus dažādās programmās un vietās, man bija vairākas iespējas gadījumam, ja netieku budžetā vienā. Kad notika pieteikšanās, sekoju līdzi tam, kurā vietā provizoriski atrodos uz budžeta vietu katrā programmā, un ļoti priecājos, ka ieguvu budžeta vietu sava prioritārajā studiju programmā.

Šo manu izvēli nenoteica vieta, vai tā ir Rīga, Valmiera vai Ventspils. Es ļoti aktīvi pētīju studiju iespējas un programmas visā Latvijā, un, ja mani kaut kas būtu uzrunājis citā pilsētā, būtu devusies uz to. Bet pavisam noteikti varu teikt, ka ir jaunieši, kas vēlas studēt tieši Rīgā. Pat pēc pamatskolas beigšanas ir tādi, kas tiecas ātrāk prom no mājām, vēl labāk, ja uz Rīgu. Bet jaunieši ir ļoti dažādi, uz katru to nevar attiecināt. Daudzi tiešām meklē, ko vēlas, un atrod to tieši galvaspilsētā, jo arī studiju iespējas tur ir visplašākās. Iespējams, kas tas ir iemesls, kāpēc tā sanācis, ka šajā gadā visi Mazsalacas 94. izlaiduma absolventi nonāca studēt tieši šajā pilsētā.

Pagaidām esmu ļoti priecīga, ka esmu izvēlējusies šo studiju programmu, varu pārliecinoši teikt, ka nenožēloju, un domāju, ka turpmāk arī nemainīšu šīs domas.»

Ir gan A, gan B variants

SINTIJA OZOLA, nupat uzsāka mācības Valmieras Valsts ģimnāzijas 12. klasē, izvēli jau izdarījusi:

«Varu teikt, ka šobrīd jau zinu, kurp došos pēc absolvēšanas. Pašlaik man ir gan A, gan B variants. Augstskolu noteikti izvēlēšos, skatoties pēc studiju programmas, lai tā atbilstu manām vēlmēm. Kā arī tās prestižs ir svarīgs un tas, ko augstskola piedāvā saistībā ar darba iespējām. Vienu brīdi gan ļoti šaubījos un diezgan bieži mētājos no vienas domas pie citas. Tomēr, kārtīgi apdomājoties, atradu to, kas interesē mazliet vairāk par visu pārējo. Kā arī šovasar strādāju pie tēva «Vidzemes Mērniekā» un sapratu, ka mani ļoti saista tas, ko viņš dara, un pagaidām plānoju iet viņam pa pēdām.

Jau, kad sākām mācīties vidusskolas 10. klasē, daži skolotāji mudināja domāt par to, ko katrs grib darīt pēc vidusskolas beigšanas, lai arī vēl trīs gadi priekšā. Tomēr es teiktu, ka ir arī skolēni, kas jau 10. klasē atrod savu nākamo ceļu, un ir arī tādi, kas par to sāk domāt tikai 11. klases beigās.

Pati iepriekš esmu apmeklējusi arī vairākas skolu izstādes – gan Latvijas augstskolu «Skola 2016», gan arī ārvalstu «Kalba.lv Izglītība un Karjera 2017». Par daudzām augstskolām uzzinu no draugiem, kuri jau ir pabeiguši vidusskolu un ir iestājušies šajās iestādēs, kā arī no reklāmām plašsaziņas līdzekļos, piemēram, radio, sociālajos tīklos un televīzijā. Arī skolotāji mēdz tās mums ieteikt.

Pie mums skolā bieži vien ierodas arī skolas absolventi, kuri 12. klašu skolēniem stāsta par to, kā viņi atraduši to savu īsto ceļu un kā viņiem klājies ar studijām, darba iespējām pēc vidusskolas, tā cenšoties skolēnus iedrošināt nebaidīties no gaidāmajiem sarežģījumiem un izaicinājumiem.

Kas attiecas uz palikšanu Valmierā. Cik es zinu, ļoti maza daļa no maniem klasesbiedriem mācīsies Vidzemes Augstskolā. Manuprāt, jauniešus pievelk studijas Rīgā, jo tur ir plašāks studiju klāsts, augstāks izglītības līmenis un lielākas iespējas iegūt augstāko izglītību un veiksmīgi izsisties savā profesijā. Tomēr ir arī tādi, kurus Rīga saista tikai ar mācībām, pēc kurām viņi atgriezīsies Valmierā un uzsāks savu darba karjeru šeit.»

Punktu uz i uzliek ģimene

INGUNA KŪĶE, karjeras konsultante Rūjienas vidusskolā:

«Skolā strādājot jau trešo gadu, esmu sapratusi, ka tieši topošo absolventu vidū – 9. un 12. klašu grupā – valda vislielākais apjukums un neziņa jautājumā: kurp iet tālāk? Viņi par sevi ir nepārliecināti: ja nu es kādam pateikšu un man neizdosies? Tāpēc viņi nereti iesniedz dokumentus vairākās vietās, stājas tikai tur, kur ir pārliecināti, ka tiks budžeta grupā. Viņi paši par šo jautājumu runā nelabprāt. Kaut gan dažam labam jau desmitajā klasē ir skaidrs, ko darīt tālāk.

Vilkšana garumā notiek, neskatoties uz to, ka skola karjeras jautājumos strādā ārkārtīgi daudz. Arī stundās par to tiek runāts. Iepazīstinām bērnus ar profesijām – to aprakstiem, darba vidi, pienākumiem utt. Rīkojam dažādus pasākumus, vedam uz starptautiskām skolu izstādēm, atvērto durvju dienām. Organizējam tikšanos ar dažādu profesiju pārstāvjiem, aicinām uz skolu viesus, klausāmies iedvesmas stāstus.

Tik un tā es uzskatu, ka tomēr to punktu uz i uzliek ģimene, draugi, radi. Ģimene vistiešākajā veidā, jo tas tiek cieši saistīts ar finansēm – no tā, cik daudz vecāki var atļauties, ir atkarīgas šīs mācību iespējas. Nav noslēpums, ka ir dažas izglītības iestādes, kur mācību naudas ir palielas. Man konkrēti ir zināmi bērni, kuri šī iemesla dēļ neaizgāja studēt zobārstniecību, tā vietā izvēlējās farmāciju. Ir daudzi tādi piemēri, kur šis sapnis finanšu trūkuma dēļ netiek piepildīts.

Runājot par profesijām, kuras ir populāras jauniešu vidū, bet nenodrošina šo darba vietu uzreiz pēc studijām, te, manuprāt, ir vainīgi mediji. Nu, piemēram, virziens – biznesa vadība, pēc izmācīšanās šie jaunieši jau strādā pārsvarā kaut kur citur. Šobrīd ļoti daudzi izvēlas mācīties informācijas tehnoloģijas, kuras ir ļoti pieprasītas, arī inženierzinātni dažādās sfērās, medicīnu. Runājot ar skolēniem, jāteic, viņi tomēr, izvēloties studijas, ņem vērā tās nākotnes iespējas, kas viņus sagaida darba tirgū.

Par Rīgas magnētu. Nav gluži tā, ka visi no Rūjienas raujas tikai uz Rīgu. Arī Valmiera piedāvā ļoti plašu studiju klāstu. Tā arī nav tik tālu – dzīve ir lētāka. Nemaz tā nav, ka galvaspilsēta šobrīd ir tas vienīgais galamērķis. Pēdējā laikā daudzi rūjienieši, piemēram, izvēlas studēt mehatroniku Vidzemes Augstskolā.

Manuprāt, jauniešiem drosmes ir papilnam – neizlēmība iet roku rokā ar ambīcijām, tas ir tik ļoti individuāli. Jā, tā tomēr ir tendence, ka pēc devītās klases daudzi skolēni neizlēmības dēļ paliek mācīties vidusskolā, dzīvojot ar šo neziņu arī turpmākos trīs gadus, kaut prātīgāk būtu bijis stāties kādā profesionāli tehniskajā skolā. Pašlaik pēc devītās klases 60% izvēlas vidusskolu un tikai 40% aiziet uz kādu tehnikumu, kaut valsts interesēs šiem skaitļiem būtu jābūt mainītās pozīcijās. Kamēr izglītības sistēmā būs šis princips – nauda seko skolēnam, tikmēr neviena vidusskola nebūs ieinteresēta, lai bērni pēc 9. klases ietu uz šiem tehnikumiem.»

Visu nosaka finanses

ZAIGA IVANA, Mazsalacas vidusskolas direktore:

«Bērni, kuri izlemj turpināt mācības vidusskolā, ir ļoti dažādi – ir tādi, kuri jau zina, ka pēc absolvēšanas mācīsies augstskolās, citi pat zina, uz kuru augstskolu ies, tad ir bērni, kas nezina neko un desmitajā klasē stājas ar domu, ka gan jau pa šiem trīs gadiem kaut ko izdomās. Un ir arī tādi bērni, kurus vecāki dažādu problēmu dēļ pēc devītās pat baidās laist prom, apzinoties arī to, ka vidusskola būs viņu pēdējā izglītības pakāpe.

Visu jau nosaka finanses. Ar to saskaras lielākā daļa. Te varam minēt arī šo jautājumu par Mazsalacas vidusskolas saglabāšanu: ja kādā dienā pateiktu, ka nu jums būs jābrauc uz Valmieru mācīties, tad daļai šī mācīšanās vidusskolā uzreiz arī beigtos. Tie atkal būtu lieli izdevumi, kas ne katrai ģimenei būtu iznesami, kaut arī transports tiktu nodrošināts.»

«Liesmas» pielikums «Ziemeļvidzemes līkločos» ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.