Labākais izvēlas mani
Šonakt ciemos biju 20. — 30. gadu Valmierā.
…No Rīgas ar vilcienu iebrauca Rainis. Dzelzceļa stacijā viņu sagaidīja jaunieši. Apbēra ziediem. Ziedu klēpjus nesot, visi tuvojās Valmieras pilsētas Komercskolai, jo bija izlaidumu laiks. Teātrī izrādīja Uguni un nakti. Rainis, Rīgā atgriezies, jaukās atmiņas atstāja dzejolī: Valmieras zeltenītes/Ziediem Jāni pušķojušas.
Bet ielu, pa kuru staigāja Rainis, nodēvēja viņa vārdā. Lūk, pirmā viņa vārdā nosauktā pilsētas iela Latvijā! Un tajā — VALMIERAS 5. VIDUSSKOLA. Varbūt tāpēc šai skolai ir tāda kultūras nesēju aura?
Kas tas? Neticami... Pretī nāk Miķelis Amālijas dēls Vanags, Šanas biedrības virsaitis — smiešanās, jokošanas, āzēšanas lielākais meistars, lai pašiem un apkārtējiem jautrāka dzīvošana.
Latviešu Pūcesspieģelis, lēnām iedams ar savu balto kazu, apgalvoja, ka cilvēku dzīvē Šanas saglabājas. Rau, ar tām var lepoties arī skola pie ezeriņa: dziedāšana, dejošana, teātra spēlēšana, sportošana, modernizēšana.
Virsaiša bieži teiktie vārdi citi sola — es dodu vēl tagad ir pedagoga moto, jo katra mācību stunda ir nopietna gatavo-šanās, audzinā-šana, do-šana, ņem-šana, joko-šanās, atprasī-šana. Skolēniem šajā skolā padodas skatuves runā-šana, stāstu stāstī-šana, rēķinā-šana un rakstī-šana.
75! Rīt Valmieras 5. vidusskola tradicionāli savā dzimšanas dienā savējos sagaidīs ar skolas logos iedegtām svecītēm.
Vidagas Āboliņas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv