Labākais izvēlas mani
Šonakt pie manis ciemos bija Zvaigzne. Laikam tāpēc, ka klāt Zvaigžņu diena, bet varbūt tāpēc, ka aizvadītā gada nogalē, kad Valmieras 5. vidusskola svinēja savu 75. dzimšanas dienu, sapratu — lielākie svētki ir būt šajā pasaulē un šajā dzīvē. «Lai zvaigzne, kas reiz atplaiksnījusi cilvēka acīs, neizzustu,» tiku solījusi izlasīt skolotāju atmiņas par skolu, kurā viņi mācījušies un ir tai uzticīgi.
Šķiru lapas...
MARTA KĻAVIŅA, bijusī logopēde:
«No 1948. gada līdz 1952. gadam, kad mācījos, šī bija arī Valmieras Valsts komercskola. Dramatisks laiks! 1949. gada pavasarī Latvijā bija lielā izvešana. Mums bija divas paralēlklases — jauktā un meiteņu. Es mācījos meiteņu klasē, kurā bijām 25 skolnieces. Dienās, kad sākās izvešana, klasē bijām tikai 3, pārējās bija paslēpušās. Dzīvoju tālu un uz mājām netiku, jo toreiz jau satiksmes nebija, tāpēc paliku skolā. Pēc nedēļas uzzināju: mājās vairs nav neviena tuvinieka. Tad skolotāja paņēma mani pie sevis. Mana ģimene no Sibīrijas atgriezās tikai 1956. gadā.
Kas skolā palicis nemainīgs? Sirsnība un mīļums. Pedagoģiskās skolas laika gars, kas palicis līdz šai dienai. Nemainīgi ir gaiteņi, klases, bet jau ar citām mēbelēm, izremontētas. Auditorija bija caurstaigājama, tagadējā skolotāju istabā bija direktora dzīvoklis. Nebija arī sporta zāles, pagrabstāvā, kur notiek amatu mācības stundas, agrāk bija zēnu internāts, augšā, kur skolas muzejs, — meiteņu kopmītne ar 26 gultām. Skolēni ļoti skolotājus respektēja. Bļaustīšanās stundās vai dīdīšanās nebija. Valdīja ļoti stingra kārtība. Vecāku izsaukšana uz skolu — ārkārtējs notikums. Skolēniem, kuriem neveicās mācībās, palīdzēja klasesbiedri. Šodien tāda pašaizliedzība nav novērota.»
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv