LAIKI BIJA: Lieldienās

Latviešu kopību Lieldienās meklējot

Otrā pasaules kara krustugunīs, vācu okupācijas laikā 1942. gadā, Lieldienu laiks mūspusē tika aprakstīts 7. aprīļa «Tālavieša» izlaidumā: «Par aizvadītām gaiša prieka pilnām Lieldienām.

...pastāvot kamanu ceļam, diezgan daudzi pilsētnieki šogad izbrauca pa Lieldienām ciemoties laukos pie radiem, draugiem un paziņām. Tamdēļ mūsu apgabala lielākā pilsēta Valmiera bija klusāka un mierīgāka kā parasti. Pa dienu daudzi valmierieši izgāja pastaigāties, lai baudītu pavasara sauli un spirgtumu. Vakarā tie pulcējās teātra un kino izrādēs. Daudzi valmierieši Lieldienās pulcējās arī savā sirmā dievnamā, lai, paveroties nāves un dzīvības saskarsmē, justu Lieldienu noslēpumu, kas ir arī visas pasaules noslēpums...

...laukos daudzos tautas namos notika sarīkojumi ar teātra izrādēm. Tur pulcējās jaunatne gaišām un priecīgām sejām. Viņu sirdīs un sejās bija ielijusi pavasara saule. Un kur ir saule, tur ir arī mīlestība. Bija arī daudzi pagasti un tautas nami, kur Lieldienās nenotika neviens sarīkojums. Bet pavasara saules un atmodas prieka netrūka arī tur. Daudzi gan ikdienas rūpes un nākotnes raizes neaizmirsa arī Lieldienās, runājot, domājot un spriežot par rītdienu. Tā, piem., Mārsnēnos notika zemnieku sanāksme, kur daudz tika runāts un stāstīts par pavasara darbiem, par jaunu, spraigu nākotni.

Gandrīz katrā mājā šķīvjos gulēja Lieldienu olas, ja arī šogad tās nebija tik spilgti krāsainas, kā iepriekšējos gados, tad tomēr negaršoja sliktāk. Lauku mājās netrūka arī latviešu lielākā un mīļākā svētku drauga – putojošā miestiņa. Vienkāršākas bija svētku maltītes, bet toties garšīgākas, jo vienkāršība ir latviešu dabā. Pamazām gan laukos izzūd jaunā senču tradīcija – šūpošanās un šūpoles, kur jaunatne varēja uzsmaidīt sev un citiem, par prieku eņģeļiem debesīs un cilvēkiem zemes virsū. Arī šogad reti kādas mājas šķūnī, laukā bija par aukstu, varēja atrast šūpoles...

...Lieldienu svētki aizgājuši, kur jau daudzi citi svētki. Viņi mums atgādināja no jauna visiem latviešiem ar pleciem un arī ar sirdīm sanākt ciešāk kopā, saspiesties vienā asins un valodas radu lielajā kopumā. – Lai visiem siltāk paliktu, kā miesai, tā arī garam, un mēs nenosaltu ikviens pa sevi savrup stāvēdami un savu sīko domu domādami. Saglabāsim Lieldienās iemantoto sirds siltumu un sasprindzinājumu turpmākajiem laikiem un visam, ko tie mums atnesīs. Latviešu kopuma sajūta lai rit un tagad paliek aizvadīto Lieldienu mantojums.»

Sliktā izrādē vainojami svētki

Pirmskara Valmierā ļoti iecienīti dažādos svētkos bija uzvest teātra izrādes. Cilvēki tās kupli apmeklēja, bet prese nesmādēja kritiku, kādu mūsdienās grūti «norīt» būtu lielam vairākumam skatuves mākslinieku.

PRIECĪGUS LIELDIENAS SVĒTKUS! – teikts Jāņa Āboltiņa 1937. gadā Mazsalacā izdotajā pastkartē. Otrā pusē sūtītāja Marta L. saņēmējai E. Upīts jaunkundzei, kas dzīvo Pasta ielā 14, novēlējusi: «Priecīgu Lieldienas svētkos. Augsti šūpoties, zemu krist.» Foto no zudusilatvija.lv arhīva