"Latvijas Krājbankas" rēgs

Prasības pamatā savukārt ir fakts, ka Latvijas Krājbankas kādreizējā valde, kā teikts oficiālajos dokumentos – «bez pietiekama saimnieciskā pamatojuma piešķīrusi aizdevumus» visādās eksotiskās salās reģistrētām ārzonu kompānijām. Formāli, protams, tika ievērotas likuma prasības, saņemti nodrošinājumi utt., tomēr beigās izrādījās, ka lielākā daļa aizdevumu nav atgūstami. Pēc būtības tas nozīmē, ka nauda no bankas tika banāli izvesta, bet nu būsim politkorekti un teiksim, ka aizdevumi izrādījās neatgūstami.

Minētie 15,4 miljoni eiro pie tam ne tuvu nav lielākā daļa no 2011. gadā Latvijas Krājbankā atklātā iztrūkuma. Tolaik tika secināts, ka bankā trūkst ap 100 miljoniem latu – tagad tie būtu ap 140 miljoniem eiro. Un šī nauda, protams, neizkūpēja gaisā, jo ar līdzekļu pārdali par labu sev vai vajadzīgajiem ļaudīm nodarbojās pavisam konkrēti cilvēki –  bankas toreizējie īpašnieki un vadība.

Kurš un par cik miljonu pazušanu ir atbildīgs, tagad vērtē tiesa, kuras skatījumā daļa no šā interešu klubiņa ir nopelnījusi kriminālatbildību, vēl daļa civiltiesisko atbildību ar atbilstīgu zaudējumu atlīdzināšanu utt. Trešā un vienlaikus pēdējā pieejamā tiesu institūcija tikmēr ir atzinusi, ka pavisam konkrēti septiņi bijušie Latvijas Krājbankas valdes locekļi ir atbildīgi par gandrīz 15,4 miljonu eiro izsaimniekošanu un ka no viņiem attiecīgi piedzenama šī summa. Praksē, protams, šādu summu piedziņa nav reāla, tomēr bankā naudu zaudējušajiem noguldītājiem ir kaut morāls gandarījums.

Visas šīs galvenokārt juridiskās peripetijas nebūtu īpašas uzmanības vērtas, ja nepastāvētu kāds būtisks bet. Viens no epopejas antivaroņiem, pret kuru vērsta solidārā parādu piedziņa, ir politiķis Mārtiņš Bondars, savulaik arī Latvijas Krājbankas valdes priekšsēdētājs un galvenā publiskā «seja». Pēc plejādes aizkustinošu manevru, kurus var nosaukt par vietas meklēšanu politikā (lai gan atradīsies arī skauģi, kuri šo interesanto procesu nodēvēs par centieniem iekārtoties), viņš šobrīd ir 13. Saeimas deputāts no Attīstībai/Par! rindām un ieņem Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētāja amatu. Un šeit nu jautājumiem vajadzētu rasties pat cilvēkiem, kuriem Latvijas Krājbankas stāsts ir sena un neinteresanta vēsture. Pirmkārt jau jautājums ir par partiju, kura virza tik augsta līmeņa amatam politiķi ar šādu biogrāfiju. Pēc visa spriežot, galvenais priekšnoteikums šajā gadījumā ir, ka politiķis labi izskatās un runā kā no dziesmu grāmatas. Otrkārt, jautājums, protams, ir par valdošās koalīcijas partneriem. Vai tiešām nevienam nešķiet pat dīvaini, ka ekonomiskās krīzes laikā galvenais parlamentārais atbildīgais par valsts finansēm ir politiķis, kurš aktīvi piedalījies lielas un vēsturiskas bankas izsaimniekošanā?

Trešo jautājumu – par brīvprātīgu atkāpšanos no amata – uzdot pat nav jēgas. Kā labi zināms, minētais pilsonis atsakās atzīt sevi par līdzvainīgu Latvijas Krājbankas nedienās, bet visus apgalvojumus, kas neatbilst viņa viedoklim, uzskata par politisku sazvērestību, intrigām utt. Tiesiskums? Nē, neesam dzirdējuši.