Latvijas vārti — sapņos un īstenībā
Nupat sanāca aprunāties ar labu draugu, kurš vairākus pēdējos gadus ar savu fūri turp un atpakaļ izbraukājis simtiem tūkstošus kilometru pa Eiropas valstīm — gan pa kontinentu, gan arī Lamanšam otrā pusē, kādus pārsimt tūkstošus ik gadu. Katra tālā reisa sākumā viņam iznāk braukt ārā no Latvijas un katru reizi mājupceļā — braukt iekšā. Nestāstīja šoferis man par visiem Latvijas robežpunktiem, kur savulaik par valsts naudu tika sabūvētas caurlaides ar lepnākiem vai mazāk lepniem kabinetiem un visu pārējo, pieminēja tikai divus — Grenctāli un Ainažus. Pirmais uz robežas ar Lietuvu, otrais uz robežas ar Igauniju.
Leiši pēc Šengenas zonas atvēršanas, kad robežpunktu vairs nevajadzēja tiešajai funkcijai, savā pusē ierīkojuši kafejnīcu un vēl vairākus gan tālbraucējiem, gan parastiem caur- un garāmbraucējiem derīgus pakalpojumus tur sniedz. Vienvārdsakot, par Lietuvas nodokļu maksātāju naudu, kas arī kaimiņu valsts visu kopīgā nauda, celtajās būvēs joprojām dzīvība pulsē, tur ir darba vietas, tur atkal veidojas lielāki vai mazāki, tomēr nodokļu maksājumi valsts maciņā. Kas Grenctālē Latvijas pusē? Tukšajos robežpunkta ēkas logos, kur dažiem arī gaisa rūtis kāds negantnieks ielicis, gaudo vējš... Bet tā taču atkal mūsu pašu kopēja manta, kas pamazām pārvēršas par graustu. Pieļauju, ka laikam nevar gluži dublēt tās lietas, ko savā bijušajā robežpunktā piedāvā Lietuvas puse, tātad mūsējie nokavējuši. Kāds par to visu arī atbildīgs, varbūt brangi dzīvojošais elitārais Latvijas lielsaimnieks Valsts nekustamie īpašumi?
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv