«Mammu, es gribu sunīti!»

«Atbildīgi audzētāji, daudzviet arī patversmes gada nogales svētkos dzīvniekus jaunajiem saimniekiem neatdod. Šis svētku laiks noteikti nav piemērots mazo dzīvnieciņu ienākšanai jaunās mājās, jo viņus sagaida svētku burzma, nevaļīgi saimnieki, braukšana un iešana ciemos, svešu cilvēku viesošanās, pārbraucieni, salūti, trokšņi. Dzīvnieciņš, ienākot viņam vēl svešā mājā, iegūst jaunas fobijas, ar kurām saimniekiem pēc tam ilgu laiku jācīnās. Un šīs problēmas rodas tieši svētku dienās. Tāpēc, ja ir vēlme paņemt dzīvnieku, jāizvēlas laiks, kad ir pēc iespējas mazāk notikumu, kas iespaidotu kucēnu vai kaķēnu, kurš tikko paņemts no mammas un ierastās vides, lai viņu varētu labāk adaptēt dzīvei jaunajās mājās,» iesaka instruktore kinoloģe INGŪNA TIHOMIROVA.

Jāpiekrīt visiem ģimenes locekļiem «Nākamais padoms, lai ievestu mājās dzīvnieku, – jāapzinās bērna vecums. Tas ir ļoti svarīgi. Bieži vien bērnu vēlme ir impulsīva, un diemžēl arī vecāki neiedziļinās realitātē, ka mājās ienāks dzīva radība, par kuru būs jārūpējas desmit, piecpadsmit, pat divdesmit gadus. Ja bērns prasa sunīti vai kaķīti, ieteicams vecākiem vispirms pārliecināties, vai juniors spēs rūpēties par kaut ko tik lielu un tik ilgi. Lai par to pārliecinātos, ir labs variants – grauzēji, kuru mūžs nav tik ilgs. Visnepareizākais, ko dara vecāki, ir, bērnam zūdot interesei par dzīvnieku, nest to atpakaļ uz veikalu, sak, ņemiet atpakaļ, mēs pārdomājām, jo dzīvnieciņš smird, ir par skaļu utt. Tas nozīmē, ka bērnam nevis tiek iemācīta atbildība, bet iespēja tikt vaļā no tā, kas nav tik ērti. Un šis jau ir ētiskas dabas jautājums, ar kuru mums nākas itin bieži saskarties.  Diemžēl pieaugušie nav tik gudri un atbildīgi. Jāatceras arī tas, ka šī vēlēšanās pēc sunīša vai kaķīša parasti ir bērnam, bet laika posmā, kad viņš kļūst par pusaudzi, rodas citas intereses un rezultātā par dzīvnieku jārūpējas vecākiem. Līdz ar to labāk izvērtēt, kāds suns vai cits dzīvnieks patīk pašiem tētim un mammai, ar kādu labprātāk viņi dzīvotu turpmākos desmit gadus. Pēc tam izvēlēties arī suņa šķirni, kas būs piemērota bērnam. Svarīgi, lai domas sakrīt. Tātad pirms atbildīgā soļa vēlams par to painteresēties. Pie tam, ja mājās ir vairāki ģimenes locekļi, jāno­skaidro, vai viņi visi ir ar mieru, ka dzīvnieks tiek iegādāts. Tas arī ir ļoti būtiski, jo, ja kaut vienam būs nepatika vai alerģija, dzīvnieks to jutīs un viņa dzīve jaunajās mājās nebūs tik labvēlīga. Kad nu ģimene kopīgi izvēlējusies, kādu šķirni ņemt, kad visi piekrituši, nākamais solis ir apzināt priekšnosacījumus.»

KUCĒNI vēl savās pirmajās mājās. Foto no personiskā arhīva