Ilmār, kādēļ izvairies publicitātes un esi noraidījis lūgumus uzstāties Baltijas ceļa atceres pasākumos Unguriņos? Vai ir kāds aizvainojums?
Nē! Par ko gan? Esmu pieredzējis, kā diemžēl daudzi īstajā brīdī un vietā, politisko kapitālu sev vairojot, prata pielīmēties Tautas atmodas melnā darba veicējiem un viņu veikuma rezultātam – atjaunotajai Latvijai. Kad tas izdevās, tad, lūk, šādi pašlabuma meklētāji drīz vien kļuva ne tikai par populāriem politiķiem, bet arī bagātniekiem. Man šāda dižošanās ar citu nopelniem nav pieņemama. Es savu darbu Atmodas laikā padarīju. Ja vien vajadzētu, pat ar pašreizējo saprātu un dzīves pieredzi nedomājot rīkotos tieši tāpat. Neko nenožēloju, bet man šī dzīves lappuse ir aizvērta. Visas tā laika liecības – fotogrāfijas, publikācijas, dokumentus jau sen atdevu vēstures glabātājiem. Vienu gan nožēloju. Maksimālismā sadedzināju savu Atmodas laika Dienasgrāmatu, kur visu biju piefiksējis. Pat to, ko kurš tolaik tautai izšķirīgos brīžos teica. Man no tā laika nekā vairs nav.
Bet atmiņas taču ir tavos failos! Kā kļuvi par Latvijas Tautas frontes Rūjienas nodaļas vadītāju un Valmieras rajona tautfrontiešu štāba aktīvistu?
Vienmēr biju kustībā un cilvēkos. Kad sākās Atmoda, man vēl nebija 30, toties jau bija ģimene, darbs «Rūjienas piensaimniekā» un vairākas aizraušanās: diskotēku vadīšana, tūrisma braucieni, kalnos kāpšana, fotografēšana. Kopā ar domubiedriem Rūjienas kultūras namā, kura direktors tolaik bija mans tēvs Jānis Landrāts, nodibinājām diskotēku «Variants», ar kuru vai pa visu Latviju spēlējām 5 – 6 diskotēkas nedēļā. Es tās vadīju. Ar mikrofonu un publikas uzmanības noturēšanu biju nudien kā zivs ūdenī.
ILMĀRS LANDRĀTS. Ārijas Romanovskas foto