Manas mājas ir Latvijā

"Atbraucām uz Latviju it kā tikai atvaļinājumā, bet man nevajadzēja ilgu laiku, lai šo zemi iemīlētu," nevainojamā latviešu valodā teic Fanūza. "Man te uzreiz patika un gribējās palikt, jutos labi, kā mājās."

Abi Fanūzas brāļi un visi radi joprojām dzīvo Baškīrijā, Fanūza bieži sazvanās ar savējiem. Taču manas mājas ir šeit, viņa saka. Bērnības atmiņas saistās ar spīdveju, kas jau tolaik Oktjabrskas pilsētiņā bijis ārkārtīgi populārs, un mammas īpašajiem ēdieniem. Izrādās, arī Fanūza prot tādus gatavot, taču tiem vajadzīga pavisam īpaši sagatavota gaļa, kādu Latvijā nav viegli iegādāties.

Kā tas ir latviski?

Mazsalaca ir maza un skaista pilsētiņa Ziemeļvidzemē. Arī toreiz, 80. gadu vidū, darba iespējas tur sevišķi plašas nebija, mazliet biedēja arī valodas barjera. Taču Fanūzu sirsnīgi sagaidīja vīra ģimene, viņa ātri iejutās un, kad meitiņai bija pusotra gada, sāka strādāt par dispečeri vietējā kopsaimniecībā "Skaņaiskalns". Darbs kļuva par viņas valodas skolu. "Pat domas nebija, ka varētu Latvijā nezināt latviešu valodu! Jau pirmoreiz Rīgā izkāpjot no lidmašīnas, teicu apkalpei "paldies", nevis "spasibo". Sākumā darbā gandrīz neko nesapratu, bet vienkārši vajadzēja runāt ar cilvēkiem, rakstīt pavadzīmes, un viss aizgāja ātri, kā jau jaunībā. Skaidri zināju, ka gribu iemācīties valodu – man taču jāpielāgojas šejieniešiem, nevis otrādi! Drīz jau iztiku bez krievu valodas starpniecības, uzreiz prasīju, kā tas ir latviski. Jā, bija jau arī kuriozi, piemēram, nesapratu, kā vārdu "kultūra" var attiecināt arī uz rapsi..."

Vai bija grūti iemācīties latviešu valodu? Fanūza domā, ka ne: "Ja tu sevī nes cieņu pret cilvēkiem, kas tev blakus, ja tu cieni vietu, kurā esi nokļuvis, tev jāzina valoda, tas ir pats par sevi saprotams, un iejusties citā zemē ir jāsāk ar valodu. Mani šurp ar varu neatveda, es pati to vēlējos. Man bija skaidrs, ka arī meitas mācīsies latviešu, nevis krievu skolā, piedalīsies pulciņos.

Kāda Fanūzai šķiet latviešu valoda? "Ļoti skaista, mīļa. Varbūt fiziku vai matemātiku tajā mācīties būtu grūtāk, bet es sāku ar vienkāršāko, ar sarunu valodu. Kad pirmo pusgadu staigāju ar mazo ratiņos, pētīju uzrakstus, veikalu izkārtnes, runājos ar kaimiņiem. Vispirms iemācījos sasveicināties, pateikt "paldies" un "vai varu palūgt...", tālāk varēja runāt arī krieviski. Mēģināju rakstīt latviski. Gribējās visur piedalīties, saprast, jo cik ilgi tad gaidīsi, lai tev tulko. Un jaunībā jau nekas nav grūti! Kad meita sāka iet bērnudārzā, ar viņu reizē arī daudzko iemācījos. Darbā pēc četriem mēnešiem bija jāpāriet uz jauno sistēmu algu aprēķinos, mani aizsūtīja uz kursiem. Tā kā mācēju ļoti ātri rakstīt, visu latviski pierakstīju, bet vēlāk mājās ar vīra un vīramātes palīdzību apguvu: sēžam vakarā visa ģimene, es lasu, viņi man skaidro, ko esmu uzrakstījusi... Arī tā bija laba skola!"

Daru no sirds

Pēc otrās meitiņas piedzimšanas Fanūza strādājusi šūšanas cehā Mazsalacā. Pārvērtību laikā, deviņdesmito gadu vidū, kad ražošana gāja kā pa celmiem, cehu privatizēja, un drīz vien arī Latvijā sākās lēto Ķīnas apģērbu laiks.

"Cehs pamazām vien putēja ārā, un bija jādomā, ko darīt. Nejauši uzzināju par iespēju mācīties labos kosmetoloģijas kursos Rīgā, Stradiņos. Ģimene mani atbalstīja, un es priecīga pusgadu mācījos, apguvu profesiju visam mūžam, sievišķīgu un pievilcīgu, – tagad esmu sertificēta kosmētiķe jau divdesmit otro gadu," smaida Fanūza. Viņa strādājusi salonos Mazsalacā un Valmierā, taču pirms četriem gadiem atvērusi pati savu skaistumkopšanas salonu savā privātmājā Skaņkalnē pie Mazsalacas. Fanūza apguvusi prestižu firmu produkcijas klāstu, izmanto to skaistumkopšanā, masāžās, relaksējošās procedūrās, taču acīmredzot ne mazāk svarīga ir prasmīgās kosmētiķes attieksme pret apmeklētājiem: viņi uz Fanūzas salonu brauc no tuvākas un tālākas apkārtnes – Mazsalacas, Alojas, Staiceles, Ramatas, Sēļiem, izveidojies savs klientu loks. Jau nākamajā gadā pēc jaunā salona iekārtošanas konkursa "Veidosim skaistu un sakoptu Mazsalacas novadu" komisija, akceptējot vietējo ļaužu priekšlikumu, par sakoptāko uzņēmumu Skaņkalnē atzina tieši Fanūzas skaistumkopšanas salonu un tā apkārtni. Saimniece arī neslēpj prieku, ka izdevies iekārtot mājīgu un gaumīgu darba vietu, un sava nozīme te neapšaubāmi ir arī pieredzei un zināšanām. "Man ļoti patīk mans darbs, un es to daru no sirds. Tas ir mans hobijs," viņa atzīst.

Un, kā jau tas mēdz būt nelielā pilsētiņā, laikam te nebūtu viegli atrast sievieti, kurai neko neizteiktu Fanūzas vārds. Viņa ir savējā šejienes sabiedrībā, ar savu sievišķīgo sirsnību un atturību, atvērtību pret cilvēkiem, bet vienlaikus arī vienīgā – tatāriete Mazsalacā.

Tas ir tikai mans

Grīnvaldu ģimenē izaugušas divas meitas – Ivita un Sofija. "Kad vajadzēja izvēlēties vārdu pirmajai meitiņai, vīrs man iedeva latviešu kalendāru, un es ieraudzīju Ivitas vārdu, kas man likās visskaistākais. Vecākā meita izmācījās par ārsti un rūpējas par cilvēkiem. Jaunākās meitas darbs saistīts ar dabu, Sofija ir bioloģe. Abas strādā tepat Latvijā. Un man ir brīnišķīga mazmeitiņa, nu jau četrus gadiņus veca!" priecājas Fanūza.

Abas Grīnvaldu meitas augušas latviskā vidē, – tīras, kā teic mamma. Dažus vārdus mātes dzimtajā valodā gan iemācījušās, arī par tatāru svētkiem un paražām Fanūza stāstījusi, tomēr interešu loks laikam bijis par plašu, lai daudz domātu par tālo senču zemi. Fanūza bilst: "Mums ir daudz svētku, arī ar reliģiju saistīti, un sevī es tos visus vienmēr svinu, bet īpaši nereklamēju, man tāda sajūta, ka tas ir tikai mans. Izcepu, piemēram, savas īpašās pankūkas, pasēžu, padomāju, sazvanos ar radiem dzimtenē, zinu, kā viņi dzīvo. Manī tas ir palicis, tomēr ģimenē jau sen esmu iekļāvusies latviešu svētku ritumā, svinam Jāņus un Ziemassvētkus."

Fanūza zina par savu tautiešu aktivitātēm Latvijā, par tatāru "Ideļ" un tatāru–baškīru kultūras biedrību "Čišme", taču vienlaikus atzīst, ka kaut kā īsti nejūt vajadzību tajās darboties, turklāt tas vairāk notiek Rīgā. Taču dzimtas saknes viņai ir svētas, un saites ar savu tautu nekur nav zudušas. "Esmu tatāriete, bet manas mājas ir šeit," viņa lepni saka.

Austrumu princese

Atvērta un atsaucīga daba piesaista, un nejauši ievēroju, ka cilvēki, par Fanūzu runājot, smaida. Starptautiskā "Zonta International" Valmieras kluba eksprezidente Sarmīte Grāpēna: "Pirms vairākiem gadiem viņa atbrauca līdzi zontai Daigai uz mūsu tikšanos, vēlāk bija braucienā uz Eiropas kultūras galvaspilsētu Tallinu, ir iesaistījusies kopprojektā "Latvijas zontu stipendija", piedalās ikgadējos Rozes dienas pasākumos, kas notiek martā, darbojas citās aktivitātēs. Atceros, kad viņu uzņēmām klubā, Daiga zīmīgi teica – mūsu austrumu princese! Fanūza nav tā, kas ies ar karogu pa priekšu, bet viņa mūs sievišķīgi atbalsta, ir blakus, palīdz un priecājas par mums, un tas ir ļoti svarīgi. Klubā darbojas sievietes, kas dzīvē kaut ko sasniegušas, kam ir savs skatījums uz pasauli, un ir interesanti redzēt, kā viņa redz lietas no sava skatpunkta, kā jūtas Latvijā. Pieļauju, ka arī Fanūzai ir interesanti ar mums."

Par politiku nerunāju, tur neko nevaru ietekmēt, bet esmu kļuvusi par Latvijas patrioti, man ļoti patīk vieta, kur dzīvoju, daba un cilvēki, klusi saka Fanūza Grīnvalde. Jau ilgus gadus viņa ir Latvijas pilsone, eksāmenu nokārtojusi bez grūtībām.

Fanūza savā salonā Skaņkalnē. Jāņa Līgata foto

ĒDIENS

Katra tatāru saimniece prot gatavot lapšu – mājas makaronus, kur ļoti svarīgi ir mīklu pareizi (plāni!) izrullēt. Buljonu zupai gatavo tikai no liellopu gaļas, kas iegūta pēc musulmaņu tradīcijas. Fanūzas mamma lapšu gatavojusi svaigu – katru dienu! Viņa kā meistare bieži aicināta kāzās gatavot saldo kūku čak-čak (drusku-drusku). Pēc ticējuma: ja tās gabaliņi izdodas labi, gardi, tad arī dzīve jaunajiem būs laba. Kūkā ir tikai olas, milti un cukura sīrups, taču ļoti svarīgas ir pareizas proporcijas un māka gabaliņus pareizi izcept eļļā. Bez čak-čak nenotiekot nevienas tatāru kāzas.

VĀRDNĪCA

Dzimtene – tugan jak

Maize – ikmek

Māte – ankej

Labdien – hairle ken

Paldies – rahmat

NOVĒLĒJUMS LATVIJAI

"Paliksim par Latviju! Mūžīgi: bija, ir un lai tā būtu!"