Martas Grimmas vēstules. II
Nobeigums. Sākums 19. jūlija numurā.
Rūjienā, 9.IV.76.
Labais, jaukais Valdi Rūja!
Nosūtīju Jums iesnieguma lapas līdz ar vēstulīti par darba gaitu. Šis tas par jaunu uzrakstīts. Trūkst mašīnrakstītājas. Vai drīkst sūtīt rokrakstā? Traucē mazdēla Induļa pagrūtie skolas apstākļi. Diezgan daudz bērnu slimo. Ja varētu sūtīt dzejas rokrakstā, tad nebūtu jābrauc uz Rīgu. Drusku sāp agrāk salauztais plecs. Lasīju Jūsu dzejoļu krājumu «Ja s berega Ruji». Patika tiklab oriģināls, kā arī Larisas Romaņenko iejūtīgais atdzejojums.
Atceros Jūsu vectēvu, Jeru pagasta kazaku (pastnieku), vecu, sirmu, ļoti mīlīgu vecīti, kas pēkšņi iznira no Sedas priežu mežiem ar smago pasta somu un atnesa manam tēvam Jānim Arturam Grimmam alkaini gaidītās vēstules, avīzes, «Mājas Viesa» mēnešrakstu u.c., tas bija ap baigo 1905. — «Melnās sotņas» gadu, man bija ap trim gadiem. Vēl labi atceros mežabrāli brālēnu Jāni Krieviņu, kas ieradās negaidot ar mārtiņbērniem tumšā novembra vakarā, nospēlēja ludziņas uzvedumu, jo bija lielisks aktieris, bet pēc tam pazuda bez vēsts. Viņa māte, vecā Krieviņu Jūla, līdz pat nāvei gaidīja mīļoto dēlu, dziedot «Māte, es nākšu, kad vakars būs vēls, Negaisa naktī tavs pazudis dēls…». Arī vecais Vilkukroga Krišiņš (Krieviņš), visādu ļaundaru mozētājs, bija viens no manas mātes brāļiem, vecs Nikolaja laika zaldāts…
Šovasar bija atbraucis no Austrālijas Jūsu skolasbiedrs un draugs Viktors Mednis, tiekoties atcerējos Jūs un Jūsu māmiņu ar mīļo, neizsakāmi laipno smaidu.
Ar sirsnīgiem un pavasarīgiem sveicieniem no manis un mana Jāņa — skolotāja, valodnieka un basketbolista… Naukšēnos apsēžot viņu ar jautājumiem, kad mātei iznākšot dzejas. Baidos, ka tikai nav jāviļas…
Vecā skolotāja M. G.
PĒC KARA. Martas Grimmas audzēkņi 40. gadu beigās Rūjienas vidusskolā, starp viņiem arī Valdis Kriķis (Rūja). Arhīva foto