Mazsalacas aplis — vasarā ar velosipēdiem, ziemā ar slēpēm
11. martā notiks tradicionālais tautas slēpojums «Mazsalacas aplis». Jau gadiem ilgi ar īsta saimnieka atbildību par vairāk nekā desmit kilometru garo trasi gādā mazsalacietis, biedrības «Mazsalacas aplis» vadītājs IVARS SLOTIŅŠ.
Tradīcijas turpinājums
Kad «Liesma» intervijai norunātajā laikā ierodas sniegotās trases sākumā pie Mazsalacas vidusskolas, Ivars tur piebrauc iespaidīgi — uz sava jau septīto gadu uzticamā, Somijā iegādātā sniega motocikla, kuru pats dēvē par darba rūķi. To pašu var teikt arī par braucamā saimnieku. Sarunu iesākam ar vaicājumu — kas tad ir Mazsalacas aplis?
Ivars Slotiņš atceras: «Nu jau būs gadi divdesmit, kopš es kopā ar domubiedriem Valdi, Māri, Mišu un Linardu nospriedām, ka ir taču kaut kas jādara lietas labā, lai unikālais Skaņākalna dabas parks ar savu kalnaino reljefu un skaistajiem dabas veidojumiem cauru gadu piesaistītu ne tikai tūristu, bet arī sportistu un veselīga dzīvesveida atbalstītāju uzmanību. Tā arī ar kopīgiem pūliņiem radās Mazsalacas aplis. Tā ir ne tikai 10 kilometrus gara, vasarās un ziemās regulāri kopta trase, bet arī joprojām turpināta tautas sporta tradīcija. Vasarās trasē notiek kupli apmeklēti velobraucieni, bet ziemās — tautas slēpojumi. Tas, ka trase ir dzīva un sportot gribētājiem pieejama visos gadalaikos, tai arī nāk tikai par labu. Vasarās trasi regulāri izpļauj, traucējošos koku zarus nozāģē, velosipēdisti to lieliski piebrauc, tā vēl labāk to sagatavojot ziemai. Pirms sala un sniega, ņemot talkā paša sameistarotos ruļļus, trasi vēl vairāk noblietēju. Pēc katras sasnigšanas trasi atkal un atkal piebraucu ar sniega moci, uz kura pa rokas ķērienam vienmēr ir arī motorzāģis. Darāmā te vienmēr pietiek!»
SAIMNIEKS. Ivars Slotiņš — uz sniega moča un par trases iespējām stāstot. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv