Mēs esam ceļotāji
3. klasē viņa stāvēja Valmieras Mūzikas skolā un uzņemšanā dziedāja «Ai jel, manu vieglu prātu». Visi viegli smīnējuši, ka tik maza meitene izpilda puišiem domātu dziesmu. Tagad NORA URBĀNE studē komunikāciju un sabiedriskās attiecības Vidzemes Augstskolā 2. kursā un ir bekvokāliste grupā «Elīna Krastiņa & Twisted Four».
Kā sākās tavs dziedāšanas ceļš?
Es dziedu, kopš sevi atceros. Mana vecmāmiņa stāstīja, ka jau bērnībā, kad gulēju savā šūpulītī un vecāki bija prom, es neesot varējusi nomierināties, bet, kad man dziedāja, tad viss kārtībā, vecākus nevajadzējis un viss bijis baigi forši. Kad es paaugos, ļoti lielu uzmanību pievērsu dažādiem muzikālajiem raidījumiem. Vienmēr dziedāju līdzi. Pēc Valmieras ziņām bija raidījums «Sveicam dzimšanas dienā», un es vienmēr dziedāju līdzi visām dziesmām, tāpēc zināju vārdus daudziem latviešu šlāgeriem. Tad māsa sāka dziedāt, aizgāja uz Valmieras Mūzikas skolu. Un vienmēr, kad viņa nāca no skolas un dziedāja skolā uzdotās dziesmas, es dziedāju līdzi. Pēc tam 3. klasē izdomāju, ka arī iešu uz mūzikas skolu. Vecāki deva akceptu. Aizgāju uz kora klasi. Zināju, ka gribu dziedāt un arī klavieres spēlēt, tāpēc izvēle krita tieši uz kora klasi.
Un tad bija liels koncerts teātrī. Pēc tā man pienāca klāt kāds nepazīstams vīrietis un teica, ka viņam ļoti paticis un ka es esot bijusi aktīva un forša. Nobrīnījos, jo es dziedāju ar kori, nevis solo. Un tajā pašā dienā, dziedātāja, kas bija uzaicināta, paņēma mani aiz rokas un mēs abas priekšā padejojām un padziedājām. Tad man arī tas viss ļoti iepatikās.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv