Mēs — savai Rūjienai

«Kad pirmo reizi ierados Rūjienā, visvairāk pārsteidza tās mazums un klusums. Pirms tam desmit gadus biju nodzīvojusi Salacgrīvā — jūras krastā, ar vēju, viļņiem un kaiju kliedzieniem. Vēl pirms tam — Sibīrijas plašumos! Tie manai dzimtajai pusei piederīgi. Mani senči 1905. gadā tur ieceļoja, meklējot savu zemi. To kopjot, viņi kļuva tik turīgi, ka ģimeni represēja. Visu atņēma. 1934. gadā mēģināja tikt uz Latviju, bet neļāva, no vilciena izsēdināja. Latvijā atgriezāmies tikai 1954. gadā,» tā par iepazīšanos ar Rūjienu pirms piecdesmit gadiem saka daudzu cienītā medicīnas māsa Vera Gladkina.

Uzticība arodam

Kad ieradāmies uz interviju viesu namā «Grēņi», tur visas palodzes — ziedu pilnas. Tā šā nama viesmīlīgajai saimniecei Verai, saņemot Rūjienas apbalvojumu, ir pateikušies viņas neskaitāmie klienti — no bērna līdz sirmai, salīkušai māmuļai. Tā ir pateicība par uzticību arodam un rūjieniešiem. Bet kad un kā tā sākās? Vera atceras:

«Kad 1967. gadā Rīgā pabeidzu speciālo bērnu medicīnas skolu, mani nosūtīja uz Rūjienas mazbērnu novietnes zīdaiņu grupiņu, jo tur vajadzēja medicīnas māsiņu. Tā nu sanāk, ka šogad man Rūjienā aprit 50 darba gadi. No mazbērnu novietnes mani aicināja pāriet uz Rūjienas dzemdību nodaļu, jo bija liela dzimstība un nodaļas personālam vajadzēja papildspēkus jaundzimušo kopšanā, kā arī šad un tad nodaļā atstāto bērniņu aprūpē. Arī toreiz bija mātes, kas atteicās no saviem mazuļiem. Nodaļā nostrādāju, kamēr vien tā pastāvēja. Kad to likvidēja un pārcēla uz Valmieru, kļuvu par Rūjienas slimnīcas bērnu nodaļas māsiņu. Tur kā vēja spārniem paskrēja 30 skaisti darba gadi. Tā varu teikt, jo sirds bija un ir pie tā, ko daru. Strādāt ar bērniem patika, arvien atradu savu pieeju, tādēļ bija saprašanās. Nāca pārmaiņu laiks, dzimstība samazinājās, tādēļ bērnu nodaļu pārcēla uz Valmieras slimnīcu. Bija skumji, bet bez darba nepaliku. Pansionātā «Rūja» vajadzēja māsiņu. Atkal tiku pie bērniem — jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Tā bija pavisam cita darba vide un specifika, bet arī ar šiem, kā toreiz teicu, lielajiem bērniem lieliski sapratos. Ne vienam vien no viņiem biju kā uzticības persona. «Rūjā» nostrādāju septiņus gadus, līdz saņēmu darba piedāvājumu no Rūjienā cienījamās ārstes Marikas Grūsles kļūt par viņas privātprakses māsiņu. Nekad neaizmirsīšu pēdējo darba dienu «Rūjā». Klientiem neteicu, ka iešu prom, bet kāds no viņiem tomēr bija to padzirdējis. Kad ierados darbā, viņi mani sirsnīgi sagaidīja ar ratiņkrēsliem izveidotā aplī. Bija atvadu asaras, apskāvieni. Tas manī palicis kā patiess, emocionāls apbalvojums.

Tagad, strādājot dakteres Grūsles privātpraksē, esmu uzņēmusies vēl vienu atbildību — smagi slimo pacientu mājas aprūpi. Tas ir psiholoģiski un arī fiziski grūti, bet tajā pašā laikā izturību dod apziņa, ka vari otram dot un palīdzēt, ka tevi gaida, uzticas. Dažkārt šiem cilvēkiem esmu kā vienīgais sakarnieks ar ārpasauli. Viņi grib parunāties, sagaida uzmundrinājumu, cerību. Šajā darbā, uzturot to, nākas šad un tad arī pamelot — tos baltos melus. Ne visiem, ne vienmēr labākais veids ir patiesība. Cik cilvēku, tik pieeju! Kamēr vien varēšu — savus aprūpējamos nepametīšu!»

Spēka avoti

«Nākamgad man būs 70. Neticami! Pa kuru laiku? Ja atskatos atpakaļ, vienmēr esmu bijusi kustībā. Kad strādāju slimnīcā, mums tur bija pat savs aktīvo sportotāju pulciņš, kas Rūjienas slimnīcas vārdu aizstāvēja dažāda mēroga spartakiādēs un sacensībās. Man padevās slēpošana, skriešana, volejbols. Pēc emocionāli smagas darba dienas medicīnā arvien atradu laiku, lai izvēdinātos, noskrienot vai arī noslēpojot kādu gabalu. Tad ir cits spars!

Pēdējos gados klāt nākusi vēl kāda aktīvā nodarbe — ceļošana. Kad nu ir pensija un alga, tad var ko iekrāt un ceļojumus atļauties. Dodos tā tālāk — Taizeme, Singapūra, Malaizija, Spānija. Katrs ceļojums ar savu satraukumu ir izaicinājums piedzīvojumam, nezināmajam, bet katra atgriešanās — prieks, ka nekur nav tik labi kā mājās.»

Uz «Grēņiem» — pēc miera

«Kad pirms 12 gadiem no pilsētas pārcēlāmies uz Ķoņu pagasta «Grēņiem», pamazām tur iekopām skaistu vidi ne tikai pastāvīgai dzīvošanai, bet arī atpūtai. Kad ģimenes radi un draugi teica — vieta kā radīta arī viesu uzņemšanai, nolēmām, ka tā lai arī notiek. Nu uz nelielo atpūtas namiņu ar pirtiņu, dīķmalu, ugunskura vietu un plašo zālienu brauc cilvēki, kas alkst dabas klātbūtnes un miera. Atpūtas bāze ir ideālā vietā — tepat Rūjiena, tepat arī lauki. Ir, kur auto novietot, kur pārnakšņot un arī teltis uzcelt. Prieks, ka mūsmājas par atpūtas vietu izvēlas ģimenes. Cilvēki bieži vien dīķa malā sadedz sveces, sēž vai pusi nakts, klausās dabas skaņās un meditē. Pie mums ir viesojušies arī ārzemnieki, ceļojot ar velosipēdiem, skaļi un iespaidīgi reiz ieradās arī motociklistu grupa. Skats bija varens! Bet, kad «Grēņos» sarodas manējie — dēls, meita, vedekla un trīs mazbērni, tad visiem ir te ko darīt. Piemēram, vedeklas vaļasprieks ir biškopība. Jauki ir tie brīži, kad visi kopā sēžam ap ugunskuru. Mums te ir labi.»

VERA GLADKINA: «Prieks par Rūjienu. Tik daudz jaunu vaibstu — modernā sporta zāle, stadions, labiekārtotie parki, estrādes pārvērtības. Lielākā vērtība — cilvēki! Mani pirmie pacienti tagad pie manis ved jau savus bērnus un mazbērnus.»

---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Par ilggadēju, nesavtīgu, profesionāli atbildīgu darbu neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā un aktīvu pašreizējo darbību veselības aprūpē nosaukums «Rūjienas novada goda pilsonis» piešķirts RUTAI ANSONEI.

«Esmu no Ērgļiem. Mūsu māja bija kalna galā. Pakalni un lejas visapkārt. 1960. gadā, beidzot Rīgas 3. medicīnas skolu, feldšeru sadalē vilkām lozes. Man tika nosūtījums uz Valmieru. Kad tur ierados, lika izvēlēties vairākas rajona vietas. Nevienu nezināju, tikai Rūjiena bija dzirdēta. Tā arī piekritu. Kad pirmo reizi šurp braucu, biju šausmās: mežs, līdzenums, mežs, līdzenums, neviena pakalna. Pirmo mēnesi nostrādāju bērnu konsultācijā, aizvietojot atvaļinājumā aizgājušo māsiņu. Solīja mani sūtīt uz fizioterapijas kursiem. Nolēmu: labi, jo gribējās ātrāk tikt prom. Kaut zaudēšu diplomu, bet te nepalikšu. Taču aizbēgt neizdevās. Galvenais ārsts Forstmanis bija jau mani noskatījis darbam ātrajā palīdzībā. Tā arī pret savu gribu te paliku. Brālis mierināja: «Neraudi, māsiņ, Rūjienā ir slaidi vīrieši, gan jau kāds iepatiksies!» Un dabūju ar'! Garu, slaidu, no Naukšēniem. 1965. gadā apprecējāmies. Piedzima divi dēli un meita, kas tagad katrs savā dzīvē. Tā gadu no gada te iesakņojos un, rau, esmu kļuvusi par pilntiesīgu rūjienieti, kuru līdzenumi vairs nemaz netraucē,» tā par pirmajiem Rūjienas iespaidiem saka Ruta Ansone.

Pa sniegiem līdz ceļiem

Uzklausot Rutas stāstu par darbu «ātrajos», saprotam, ka gājis raibi. Lūk, tikai dažas atmiņu epizodes:

«Neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā pa ceļiem un neceļiem pie cilvēkiem esmu nobraukājusi 43 gadus. Vispirms Rūjienas, pēc pievienošanas — Valmieras ātrajos. Būtu turējusi vēl, taču veselība vairs neļāva. Savu izdarījusi nepārtrauktā smagumu celšana un nešana. Tagad pie slimniekiem brauc trijatā, bet agrāk — šoferis un feldšeris. Ko tik divatā neesam nesuši, pat pa sniegu atspērušies vilkuši! Cik reizes nevarējām lauku mājās iebraukt, bija pa sniegiem līdz ceļiem jābrien un vēl tādā pašā veidā slimnieks līdz auto jādabū un tajā arī jāieceļ. Dzemdības pieņemtas gan mājās, gan ceļā uz slimnīcu. Katra diena bija citādāka, nekad nezināji, kas tevi sagaida, kāda problēma būs jārisina, lai maksimāli ātri un profesionāli sniegtu pirmo palīdzību. Esam vesti gan ar traktoru, gan arī pie vienas dzemdētājas ar... lokomotīvi. Neslēpšu: bija smagi. Izturēju!»

«Rūjienas Ievas»

Intervija ar Rutu notiek Rūjienas Tautskolas ēkā, kur savas telpas ir arī nevalstiskajai organizācijai «Rūjienas Ievas». Lai aktivizētu Rūjienas novada sievietes kopīgam darbam pilsētas un novada sociālās, ekonomiskās un dabas vides uzlabošanai, lai iesaistītu sabiedrībā un celtu pašapziņu, lai vairotu mūža izglītošanos un aktivizētu saturīgu brīvā laika pavadīšanu, organizāciju nodibināja 1997. gadā. Kopš 2004. gada Ruta Ansone ir pensijā, tādēļ arī aktīvi iesaistījusies «Ievu» darbā. Viņai uzticēti divi pienākumi: būt par organizācijas hronisti un reizi nedēļā izmērīt asinsspiedienu ne tikai Ievām. Kad ierodamies uz tikšanos, Ruta uz galda salikusi neskaitāmus foto albumus un mapes ar publikācijām par «Rūjienas Ievu» pasākumiem. Ruta tajos ir galvenā fotogrāfe. Pēcāk pie bildēm top arī viņas pieraksti. Kad izskrienam vēstures liecībām cauri, Ruta piebilst: «Ir tik daudz laba kopā paveikts! Esam uzņēmušas populārus cilvēkus, piemēram, publicistu Ēriku Hānbergu un ES parlamenta deputāti Sandru Kalnieti. Skaisti svinētas Ievu jubilejas. Katru gadu ir braukts arī neaizmirstamās ekskursijās, pieredzes apmaiņās pie citu pilsētu pensionāriem. Saņemam finansiālu atbalstu no Rūjienas domes, tādēļ arī visur tiekam un tik daudz jauna, vērtīga iepazīstam.»

Mugursoma plecos un nūjas rokās

Klausoties Rutā, ir skaidrs, ka viņa sev nenovēl dīku pensionāres ikdienu, tādēļ kā jau mediķe ir par kustību. Joprojām viņa ziemās laiž ar slēpēm gar Rūjmalu vai arī nūjo tikai sev zināmos maršrutus. Visbiežāk uz dārzu! Mugursoma plecos, nūjas rokās, tā viņa dodas uz dārzu un tā ar ziemai izaudzētiem labumiem no dārza mājās. «Dārzs ir mana valstība, kura zied no pirmā vizbuļa līdz pēdējiem miķeļiem. Kopš esmu pensijā, cenšos arī pēc iespējas vairāk paceļot. Pabūts Vācijā, Čehijā, Turcijā, ziedu laikā jūsmots Holandē.»

RUTA ANSONE: «Lai kā man sākotnēji nepatika Rūjienā, te tomēr esmu pavadījusi visu mūžu un kā savējā starp savējiem!» Ārijas Romanovskas foto

---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Rūjienas novada «Gada cilvēka 2017» tituls — SANNIJAI un MADARAM KALNIŅIEM par Pasaules latviešu ģimeņu saieta 3x3 organizēšanu Rūjienā, par latviskuma, tradīciju un zināšanu kopšanu un vairošanu.

Jums iepriekš bija 3x3 pieredze?

Mūsu pirmais saiets bija Naukšēnos 2009. gadā. Kā vietējie neizbaudījām pilnu 3x3 komplektu ar gulēšanu un kopīgām maltītēm, bet pozitīvo emociju vilnis pēc tam bija milzīgs. Nedēļām klausījāmies Brīvā mikrofona koncerta CD, dziedājām un atcerējāmies, bijām pilnīgi pārņemti. Tā notiek ar daudziem... Visādos veidos piedalījāmies nākamo gadu nometnēs, kamēr Grīnvaldu ģimene mūs uzaicināja strādāt darba grupā 3x3 Smiltenē 2014. gadā. Strādājām, krājām pieredzi. Un katrreiz, atgriezušies reālajā pasaulē, domājām, kā mēs veidotu saietu Rūjienā. Intuitīvi jutām, ka tāds brīdis būs. Tas pienāca 2015. gada rudenī, kad 3x3 kustības vadītāja Latvijā Inese Krūmiņa mūs uzaicināja. Sajūtas — svinīgas un reālas, jo zinājām, ka būs skaisti, bet mežonīgi daudz un raiti jāstrādā.

Vietējie jūs atbalstīja? Un bērni, ģimene?

3x3 ir unikāla kustība. Tā pilnīgi izgriež pogas pierastajam, uz ekonomisko aprēķinu balstītajam sabiedrības modelim. Kad kāds nostājas priekšgalā un gatavs vilkt, cilvēki it kā sastājas apkārt, atbalsta, nāk, dara un dod, laimīgi, ka var būt daļa no kustības un ieguldīt resursus, zinot, ka par to nemaksā, ka alga ir pliks paldies un iespēja būt daļai no kārtējā maģiskā emociju viļņa.

Ne pārāk bieži saietu savā novadā vada vietējie. Mums tas bija brīnišķīgi. Rūjienieši izdarīja visu un vēl vairāk, nākot, darot, atbalstot. Tik ļoti sajutām savu kopienu, to, kā visi kopā veidojām notikumu. Visi uzrunātie atsaucās un palīdzēja, kaut vai ar mazāko darbiņu, ļoti liels bija pašvaldības atbalsts. Šī savējo sajūta ir neaprakstāms ieguvums.

Visi bērni mums ir pusaudžu gados, personības ar atšķirīgiem viedokļiem, taču saietā katram bija lielāks vai mazāks uzdevums.

Kā gatavojāties? Vai tas prasīja daudz spēka-enerģijas-nervu šķiedru-veselības...?

Gatavošanās saietam ilgst apmēram divus gadus. Jāsaka, kā ir — jābūt zināmai spēju buķetei un enerģijas resursiem, lai varētu vadīt tik lielu un daudzšķautņainu pasākumu. Procesā ir tik daudz nianšu, tās jāspēj uzķert, paredzēt, plānot, organizēt, vadīt. Vislielākais ir cilvēku faktors, arī netveramā 3x3 kustības aura, ko saņem pēctecībā un kas jāiznes caur saietu tālāk, par tādiem niekiem kā sadzīve un finanses nerunājot. Principā  saieta vadīšanu mēs sauktu par iniciāciju citā izpratnes līmenī, spēju kategorijā.

Jutāt atbalstu no 3x3 padomes?

3x3 padome ir aisberga virsotne visai kustībai. Padomes atbalsts ir neizmērojams, tajā ir zinoši cilvēki, kuru pieredze palīdz katru nākamo saietu izveidot arvien kvalitatīvāku, aiztaupa daudz kļūdu un jaunu riteņu izgudrošanu. Tāds pats atbalsts ir no ikviena 3x3-nieka, pat ja viņš nav padomē. Gatavojot saietu, regulāri notiek padomes sēdes, kurās arī pieskata sagatavošanos, palīdz rast risinājumus.

Kas bija pats skaistākais tajā nedēļā?

Vaiiiii! Nu gan neiespējams jautājums. Ja visas dienas paiet vienā ekstāzes lidojumā, nav iespējams un izdalīt ko vienu.

Jutāt gandarījumu — vai tikai vēlēšanos beidzot atpūsties mierā un klusumā?

Pēc saieta jebkurš darbs un pasākums šķiet mazs un lēns! Nu jā, neesam vēl piedalījušies Dziesmu svētku organizēšanā...

Mēs cerējām un zinājām, ka būs riktīgi labi, neskatoties pat uz neizbēgamām ķibelēm, taču lielais, gaišais emociju vilnis, kas sanāca, pārspēja visas iedomas. Sajūta kā pēc labi padarīta mūža darba, jo pirmoreiz vadīt saietu pašu mājās ir mūža notikums.

Pēc saieta, protams, beidzot ieraudzījām vasaru, lai gan pagāja vēl vairāki mēneši, kamēr beidzās organizatoriskie darbi.

Daudz strīdējāties...?

(Smejas) Nebija laika strīdiem! Patiesībā esam ļoti pieraduši strādāt tandēmā, tomēr gana daudz dzīvē kopā darīts. Mums parasti ļoti organiski sadalās pienākumi.

Kāda ir pēcgarša — ja būtu jāsāk no sākuma?

Unikāla. Gaiša. Pamatīga. Pateicīga. Tas tomēr ir un paliek notikums vienreiz mūžā pirmo reizi.

Taču — varbūt tiksimies pēc gadiem nākamajā 3x3 Rūjienā! Tad sāksim no jauna sākuma, citādi un arī labi.

Jautāja Antra Lāce

---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Par veiksmīgu sevis pieteikšanu mūzikas pasaulē un Rūjienas vārda popularizēšanu nosaukums «Gada cilvēks 2017» piešķirts ARTURAM GRUZDIŅAM.

Par vienu no populārā TV šova «X Faktors» pirmās sezonas skaļākajiem vārdiem nu jau labu laiku kļuvis 24 gadus jaunais rūjienietis Arturs Gruzdiņš. No tiešraides tiešraidē pieaug viņa popularitāte, fanu pulks un arī skatuves sniegums. Ne velti Arturs šajā muzikālajā projektā jau ir nonācis līdz finālam, kas paredzēts šajā svētdienā. Rūjiena un Valmiera, turam īkšķus!

RŪJIENĀ. Arturs Gruzdiņš valsts svētkiem veltītajā sarīkojumā, saņemot godpilno titulu «Gada cilvēks 2017.» Publicitātes foto

---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Par labām un teicamām sekmēm mācībās, par sasniegumiem bioloģijā un angļu valodā, par Rūjienas vārda popularizēšanu, iemantojot cieņu un autoritāti gan savā klasē, gan arī Rūjienas vidusskolā, nosaukums «Gada skolēns 2017» piešķirts NORBERTAM DUKURAM.

Norberts uz «Liesmas» uzdoto jautājumu, kāpēc nominācijai izvirzīts tieši viņš, atbildēja:

«Domāju, ka man par gada skolēnu palīdzēja kļūt gan panākumi mācībās un olimpiādēs, gan arī atsaucība un iekļaušanās klases kolektīva ikdienā. Vislabākie sasniegumi man padevušies angļu valodā un bioloģijā. Par sevi varu teikt, ka kopumā esmu izpalīdzīgs, nenoraidu klasesbiedru lūgumus paskaidrot kādu uzdevumu un bieži vien, kopīgi atkārtojot mācību vielu pirms kārtējā pārbaudes darba, palīdzu ar padomiem, kā vieglāk izprast vai atcerēties vajadzīgo. Arī citi mācību priekšmeti man padodas labi. Pēc stundām apmeklēju nodarbības galda tenisā, lai nedaudz izrautos no ikdienas mācību rutīnas.

Angļu valodā esmu ieguvis 2. vietu gan reģiona, gan novada nozīmes olimpiādēs nu jau divus gadus pēc kārtas, savukārt bioloģijā regulāri man izdevies nonākt apbalvojamo sarakstā olimpiādēs, kā arī ir labi panākumi konkursā «Pazīsti savu organismu». Manuprāt, vienmēr visu var izdarīt vēl labāk, tāpēc šogad gribas sasniegt vēl augstākus rezultātus.

Rūjiena piedāvā lieliskas iespējas mācībām un pašizaugsmei. Manuprāt, man ir paveicies, ka vidusskolu varēšu pabeigt tieši Rūjienā, kur katrs ir vērtība, un, neskatoties uz to, ka Rūjiena ir mazpilsēta un novads ir neliels, jebkuram ir iespēja dzīvē sasniegt lielus panākumus. Visas iespējas ir tepat un nav jāmeklē citur, tikai jāgrib tās izmantot. Nākotnē Rūjiena var kļūt tikai vēl labāka, ko nodrošinām mēs paši, novada iedzīvotāji, ar savu centību un darbu.

Piedaloties mācību olimpiādēs, esmu popularizējis Rūjienas vārdu ar saviem sasniegumiem. Tas nebūtu iespējams bez lieliskajiem Rūjienas vidusskolas skolotājiem, kuriem vēlos teikt vislielāko paldies par sniegto atbalstu 12 skolas gadu garumā.»

Par labām un teicamām sekmēm mācībās, par dalību un sasniegumiem Rūjienas vidusskolas pūtēju orķestrī, par goda un cieņas pilnu attieksmi pret savu skolu un novadu, iemantojot autoritāti gan klasē, gan arī Rūjienas vidusskolā, nosaukums «Gada skolēns 2017» piešķirts RENĀRAM ROĶIM.

Renārs «Liesmai» par nomināciju saka:

«Manuprāt, mani par Gada skolēnu izvēlējās tādēļ, ka esmu atraktīvs, draudzīgs un izpalīdzīgs gan klases, gan skolas vidē. Savs nopelns ir arī panākumiem mācībās,  dažādās olimpiādēs un konkursos, piemēram, bioloģijā, matemātikā un tehniskajā grafikā, kā arī vairāku gadu dalībai ar sasniegumiem Rūjienas vidusskolas pūtēju orķestrī un kultūras nama pūtēju orķestrī «Tālavas taurētājs».

Protams, goda un cieņas pilna attieksme pret savu skolu, pilsētu un novadu ir katra cilvēka sirdī, taču mans vislielākais devums Rūjienai ir dalība mācību olimpiādēs, ar kuru palīdzību es popularizēju skolas vārdu, un nozīmīgi ir arī gūtie panākumi ar pūtēju orķestri «Tālavas taurētājs». Pateicoties tam, Rūjienas vārds ir plaši pazīstams Baltijas orķestru vidū. Tas nozīmē, ka ne tikai Rūjienas saldējums ir mūsu pilsētas atpazīšanas zīme.

Liels paldies par atbalstu maniem klases biedriem un draugiem. Paldies skolotājiem, īpaši klases audzinātājai par ieguldīto darbu zināšanu papildināšanai un pilnveidošanai, un vislielākais paldies arī maniem vecākiem, kuri izaudzināja mani par to, kas tagad esmu.»

Par labām un teicamām sekmēm mācībās, par sasniegumiem bioloģijā, par Rūjienas vārda popularizēšanu, iemantojot cieņu un autoritāti gan savā klasē, gan Rūjienas vidusskolā, nosaukums «Gada skolēns 2017» piešķirts SAMANTAI ENGEREI.

«Liesmas» uzdoto jautājumu par izvirzīšanu nominācijai Samanta komentē tā:

«Domāju, ka mani par Gada skolēnu izvēlējās manu sasniegumu un personības dēļ. Jau gadiem piedalos neskaitāmās olimpiādēs un konkursos, sākot no bioloģijas līdz tehniskajai grafikai. Tiesa, ne vienmēr iegūstu pirmās vietas, taču, manuprāt, galvenais ir tas, lai pats esi laimīgs par saviem rezultātiem un apzinies, ka tik tiešām smagi strādāji, lai tos sasniegtu. Ir bijušas reizes, kad apzinos, ka varēja būt labāk. Tādos brīžos atceros, ka labāk tomēr ir vismaz mēģināt, nekā nedarīt neko. Gan klasē, gan skolā cenšos būt laipna un izpalīdzīga pret visiem. Ja kāds kaut ko nesaprot stundā vai vajag palīdzību mājasdarbos, vienmēr, kā vien varu, mēģinu izpalīdzēt. Klasē esmu iemantojusi cieņu un autoritāti. Par saviem sasniegumiem varu pateikties ne tikai sev, jau gadiem varu teikt paldies savai pilsētai, skolai, skolotājiem un, protams, arī manai ģimenei.»

GADA SKOLĒNI 2017. Rūjienas vidusskolas lepnums: Norberts Dukurs (no labās), Samanta Engere un Renārs Roķis. Ārijas Romanovskas foto

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem