Mīlestība kā spārna pieskāriens
Sestdien Valmieras teātra Apaļajā zālē notiks pirmizrāde Eņģeļa kreisais spārns. Inese Mičule ir ne vien iestudējuma režisore, bet arī literārā pamata veidotāja. Kopā ar scenogrāfu Gintu Sippo, kostīmu mākslinieci Ievu Veitu-Breidaku un teātra visu paaudžu aktieriem ir tapis stāsts par vecāku un bērnu nebūt ne vieglajām un taisnajām attiecībām, par mīlestības dažādajām izpausmēm. Tas pavēstīts vienā elpas vilcienā, katram tēlam atrodot savu patiesības mirkli. Bet centrā, protams, ir vecāki — Lūsija un Bārklijs Kūperi —, ko spēlē Skaidrīte Putniņa un Rihards Rudāks.
Režisore Inese Mičule jau no paša sākuma apgalvoja, ka lugā meklēs līdzsvaru, jo viena pagale jau nedeg, un ka jūsu varoņiem arī mūža beigās ir iespēja mainīties, nevis noslīkt asarās, bet ar gaišumu pieņemt savu likteni. Tā ir?
Skaidrīte Putniņa. Tā iznāk. Mēs pieņemam un saprotam. Gan tikai pašās beigās, kad jau notiek šķiršanās. Pašās, pašās izrādes beigās mēs sākam pārrunāt, domāt un atcerēties, cik maz ir palīdzēts otram, cik maz ir būts patiesi kopā. Un mūža galā nākas atzīt, ka neesi bijusi ne laba sieva, ne māte, ja jau ir nonākts tādā situācijā.
Rihards Rudāks. Vienīgais, kas paliek, ir mūsu pašu attiecības.
S.P. Es kā tēls viņu esmu mīlējusi vairāk nekā bērnus. Viņš vienmēr ir bijis tāds mākslinieka tips…
R.R. Gan grāmatvedis pēc profesijas.
S.P. Bet tam nav nozīmes! Viņš ir bijis šarmants, pratis stāstīt anekdotes.
Vai par to tu viņu iemīlēji? Jums ir stāsts par to, kā viņi satikās? Lomai taču tas ir vajadzīgs.
R.R. Kā tad! Jaunībā viņai bija pielūdzējs. Šķielacis, kā es vienmēr atgādinu. Un es līdz mūža beigām esmu greizsirdīgs uz to šķielaci. Tikai tagad viņš ir pilsētas galvenais baņķieris. Es viņam atņēmu meiteni, un nu viņš man pēc piecdesmit gadiem atņem māju.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv