Mīlestībā upurētais dāvās gaismu
«Es neesmu pesimists, bet reālists. Lūk, ja izdosies, tad tiešām priecājies par to, bet, ja reiz nesanāk, tad negaudies. Jo vienmēr vajadzētu piedomāt: ja Dievs tā gribēs,» tā Valmieras Sv. Sīmaņa ev. lut. draudzes virsmācītājs Edijs Kalekaurs. Viņš Valmieru par savu sauc 20 gadus. Uz sarunu mācītājs aicināts gavēņa laikā, kad kristīgā pasaule raugās Lieldienu brīnuma virzienā, jo Ziemassvētki ir pārāk tālu. Vairākas paaudzes tik tuvu nebija jutušas ļaunuma elpu. Karš. Pasaulē viss ir mainījies.
Kādas domas jums jaucās pa galvu šajā martā?
Ja esmu godīgs pret sevi, tad man jāatzīst, ka katrā cilvēkā ir tumšās lietas, ko bail pat uzlūkot: naids, skaudība,atriebības kāre, tas viss ir cilvēka dzīvē klātesošs. Mēs varam to noliegt, bet tad mēs neesam godīgi. Es lasu Bībeli, un mani nepārsteidz cilvēka ļaunums. Cilvēkam ir nenormāls potenciāls darīt ļaunu, un mēs to redzam vēsturē, un mēs to ieraugām šodien.
Vai karš ir augstākā, redzamākā ļaunuma izpausmes pakāpe?
Redzamākais veids pavisam noteikti. Ļaunuma kulminācija. Karā ir daudz un redzamu upuru. Sadzīvē, nīstot vienam otru, mēs arī nogalinām.Tikai paši noliedzam, ka notiek šī nogalināšana. Bet karā viss strauji izgaismojas.
Vai tagad būtu nepareizi nosodīt cilvēku un viņam pietuvinātos, kas izposta neatkarīgu valsti, kas dara visu, lai nomirtu veci cilvēki, sievietes, bērni?
Tu nosodi agresiju, jā, piekrītu, bet tas ir sarežģīti... Cilvēka acu priekšā vienmēr ir samērīgums, ir lielāka un mazāka vaina. Ir pāridarījumi, kur tūkstoši iet viena cilvēka dēļ bojā, bet ir arī viens pret vienu... Grēks paliek grēks. Tur jābūt ļoti uzmanīgiem.
Mierīga dzīve šajos laikos mums nav apsolīta, jo paši cilvēki nespēj sevī un dvēselē mieru rast. Tāda ir mana izjūta. Un tagad jāraugās, uz ko pasaule virzīsies, kā mainīsies,» tā mācītājs EDIJS KALEKAURS. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv