Ne no zila gaisa grābts

Rakstnieks pastāstīja, kā viņu uzrunājusi vēsturisko romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts idejas autore Gundega Repše, piedāvājot uzrakstīt par trauksmainajiem deviņdesmitajiem, uz ko viņš atbildējis — ja man atļauts romānā iekļaut epizodi, kurā Bila Klintona un Gunta Ulmaņa priekšā izskrien kails vīrietis, tad es rakstīšu, un, saņēmis atbildi — kālab gan ne, vienalga, ko raksti, tikai uzraksti, ķēries pie grāmatas skeleta būvēšanas, par stāstu varoņiem izvēloties gan pilsētniekus, gan lauciniekus — jaunībā, spēka gados un tādus, kas jau pensijā, bet katras nodaļas sākumā kādu reālu vēstures faktu licis pēc Juliana Semjonova Septiņpadsmit pavasara mirkļu parauga. Sākotnēji grāmata sanākusi trīs reizes biezāka, taču pēc pārdomām kurš to gribēs lasīt un kurš to varēs nopirkt, autors darbu īsinājis, lai nesanāktu pārāk liels rasols.

«Man nepatīk lasīt un rakstīt grāmatas, kuras mani neuzrunā — ja es izlasu grāmatu un man pēc tam kādreiz pēc gada kaut kas ienāk prātā, tad tā ir bijusi vērtīga grāmata, tāpēc arī šo darbu centos rakstīt tā, lai tie, kas šo laiku atceras un zina, savā starpā ģimenē stāstītu un runātos — vai šis bija tā vai citādi, kurā gadā tie taloni parādījās un tādas lietas, jo katram ir savas pieredzes. Man nākuši klāt jauni vīrieši, kuri to laiku īsti nav piedzīvojuši, stāstot, ka lasījuši ar interesi, un tas liek pašam domāt, ka šis četru gadu darbs nav bijis veltīgs,» atklāja Arno Jundze. «Nopietnai literatūrai ir jāveicina domāšana, bet jābūt arī literatūrai, kura pēc grūta darba izklaidē. Esmu mēģinājis rakstīt arī šo to izklaidei, iepriekšējais romāns Bergs un relikviju mednieki, man liekas, tāds arī bija. Par savu kredo un kāpēc rakstu varu teikt, ka tas ir mans aicinājums, no kura diezgan ilgi esmu vairījies un, ja es rakstu, gribu to darīt tā, lai nebūtu kauns par uzrakstīto,» pievēršanos literatūrai skaidroja Arno, skubinot auditoriju uzdot jautājumus.

Kāpēc bija uzstādījums, ka jāizskrien tam plikajam vīrietim?

Es īsti nezinu, kas ir reālisms, tāpēc, ka es varbūt redzu visu savādāk nekā citi, bet man liekas, ka pasaulē ir ļoti daudz kas tāds, ko nevar izskaidrot. Un arī romānā jābūt tam, ko tu nevari izskaidrot, nevar būt tikai tas pļek, pļek, ko mēs saucam par reālismu, kad Zelma atnāk no kūts un kārtīgi nomazgā un noliek piena traukus. Man bija vajadzīgs tāds varonis, kuru nevar izskaidrot, kurš varbūt drusku kaitina un liek prasīt — kāpēc viņš tur bija? Jūs savā dzīvē varat visu izskaidrot? — nevarat, un, man liekas, tas ir šis gadījums. Jūs zināt, kas ir laime? — parunājiet ar psihiatru, un viņš pateiks, ka tas ir klīnisks stāvoklis, kad cilvēks vienkārši muļķīgi smaida, bet kādam viņš jābaro ar karoti, un apkārtējie ir nelaimīgi.

ARNO JUNDZE: «Žēl, ka mums ir maz rakstnieku un ļoti maz izklaidējošās literatūras, jo vajadzētu attīstīties visam žanru spektram — gan nopietnajā, gan izklaides jomā.» Ārijas Romanovskas foto