Neapbedīsim Valmieras vēsturi!
Ar lielu interesi izlasīju «Liesmas» 7. marta numurā cienījamā profesora Jāņa Kalnača rakstu «Akvārijs Valmieras pilsdrupās». Tajā izteiktajām domām piekrītu simtprocentīgi un ceru, ka tas novērsīs vēl vienu kļūmīgu soli, kādi ne viens vien ir sperti, veidojot mūsu Valmieru.
Es gan neesmu ne vēsturnieks, nedz arī mākslas zinātnieks, bet šīs jomas man vienmēr ir bijušas tuvas. Bez tam esmu dzimis, uzaudzis un gandrīz visu savu skolotāja darba mūžu pavadījis Valmierā. Tāpēc gribu pateikt arī savas domas.
Nav vairs daudz to valmieriešu, kas, ejot pa tagadējās Valmieras ielām, gara acīm vēl redz to, kā vairs nav. Apstājoties pie ļoti neizskatīgās Kultūras centra ēkas, viņš droši vien atceras, ka te no Rīgas ielas nogriezās Ziloņu iela, kur uz stūra bija viens no lepnākajiem namiem ar Ustupa un Bundžas gatavo apģērbu un Eizentāla delikatešu veikaliem, bet ielas pretējā pusē bija ieeja Pūriņa kinoteātrī «Splendid», un nākamais jau bija Dūņa nams, kura grāmatu veikalā parasti varēja sastapt vienu no pirmskara Valmieras zīmoliem — Šanas biedrības priekšnieku Miķeli Amālijas dēlu Konrādu Vanagu. Un tad jau arī bija Pūkas stūris, nosaukts pēc tur esošā veikala, — vecās Valmieras centrs ar tur neiztrūkstoši stāvošo policistu, jo te ar Rīgas ielu krustojās Diakonāta iela, un lejā uz Gaujas tiltu veda Jurģu iela.
Nu nebija jau vecā Valmiera bagāta ar senlaicīgiem arhitektūras šedevriem, tie gandrīz visi bija tikai 19. un 20. gadsimta nami, bet kopā veidoja ļoti savdabīgu pilsētas ainu, kas iespiedās atmiņā, jo tā bija unikāla, tikai Valmierai piemītoša. Tas viss bija un izbija, un tagad Valmieras centrs ir daudz plašāks un modernāks.
Ir patiess prieks, ka mēs par Valmieru daudz rūpējamies, ka tā kļūst arvien sakoptāka un skaistāka. Taču ir viens «bet» — šādi pēckara laikā radušies, arhitektoniskā ziņā vienveidīgi, garlaicīgi nami nepaliek atmiņā, un tie varētu būt arī jebkurā citā Latvijas vietā. Man diezgan bieži ir nācies pavadīt ārzemniekus apskatīt Valmieru, un mani tad vienmēr nomāca nelāgā sajūta: ko tad es te rādīšu? Un tiešām, viņu sejās drīz vien parādās manāma garlaicība: «Nu ja, viņi te pēc kara ir uzcēluši jaunu pilsētu, bet maz domājuši par savdabību. Kāpēc jums tie nami ir tik pliki?»
TĀ BIJA. Rīgas un Ziloņu ielas krustojums pirmskara Valmierā. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv