Nemiera gars vārdā Selga
Darīt ļoti atbildīgu un tajā pašā laikā neatkārtojami skaistu darbu – būt klāt cilvēka dzimšanas brīdī – šī privilēģija un reizē grūtums ir bijis SELGAS VIRSKŪNAS dzīves aicinājums.
Četrdesmit gadus viņa nostrādājusi Vidzemes slimnīcā. «Pati piedzimu mājās, tas bija pēckara laiks. Vecmāte bija saukta, pēc tam mammīte bija ārstam atrādījusies, jā, tas bija tāds laiks, un tagad ir pavisam citi laiki,» sacīja Selga. Par to, kā vecmātes strādājušas tad, kad Selga ķērusi pirmo bērniņu, kā tas iespējams tagad un cik tas svarīgi jaunās māmiņas un bērniņa turpmākajai dzīvei, mūsu pavasarīgā saruna.
Esmu tik pateicīga, ka nācāt uz sarunu ar maijpuķīšu pušķīti rokās. Pieklājīgi jau saku, ka nevajadzēja, bet šī smarža sirdi silda.
Bieži es arī saku, ka var man neko nedāvināt, bet puķes... Puķes man ļoti patīk. Dārzs tagad smaržu pilns. Ābeles šogad ziedēja, ka lapas neredzēja, un pie pašām durvīm zied ceriņi, pagalma vidū ir kastaņa.
KRĀŠŅĀKAIS ZIEDS uz pasaules joprojām ir cilvēks, tātad arī pavisam mazs bērniņš, kurš tikko piedzimis, kura piedzimšana ir skaistākais un brīnišķīgākais mirklis, kas cilvēka dzīvē noticis, – pārliecināta kocēniete, vecmāte Selga Virskūna. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv