No kalna... uz teātri
PAULS IKLĀVS iepazīstoties pavēsta: esot rīdzinieks parastais, pabeidzis Āgenskalna valsts ģimnāziju, savu pirmo profesionālo izglītību ieguvis pavārskolā, par ko saka: «Kad sēdi mājās un cep kartupeļus, tev patīk, bet, kad prakses vietā dienām klapē karbonādes, vienā brīdī saproti, ka vari tērēt savu laiku produktīvāk, nekā tikai klapēt karbonādes. Domāju, dzīvē vienmēr viss sakārtojas, kā tam jābūt, un manā gadījumā teātris ir tieši tas, kas man bija vajadzīgs.»
Pauls ir Elīnas kursabiedrs, un arī viņš lepojas ar saviem Māras Ķimeles un Elmāra Seņkova vadītā kursa biedriem un obligāti ar šiem pedagogiem, no kuriem iegūts tik daudz: «Māras baigā pieredze, gudrība, Elmāra jaunais skatījums uz teātri. Ekselenti! Baigi labā kombinācija.»
Bet stāsts par to, kā viņš nonācis līdz skatuvei, protams, viņam ir savs: «Rados aktieru man nav, bet mamma mani veda uz Nacionālo teātri, Dailes teātri, un kaut kā tas viss iesēdās atmiņā un kaut kas zemapziņā aizķērās — paldies mammai!» Pauls jau pusaudža gados ļoti esot aizrāvies ar slēpošanu, tā sakot, uz kalna bijis kruts džeks, jo demonstrējis visai ekstrēmus lēcienus un guvis labas vietas arī starptautiskās sacensībās.
«Reiz slēpojām Žagarkalnā, mums piebrauca klāt Laila Pakalniņa un uzsauca: hei, jaunie, ar ko jūs nodarbojaties? Man nebija ne jausmas, kas viņa ir, ne ko viņa dara, bet viņa pastāstīja, ka būs kādas tur proves, un uzaicināja piedalīties. Fināls bija tāds, ka es un vēl viens slēpotājs nofilmējāmies viņas filmā Picas.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv