No saulainas bērnības skarbā jaunībā. XII
11. turpinājums. Iepriekšējais — 29. janvāra “Valmierieša”numurā.
Uztraukumam par ideoloģiskās pāraudzināšanas neveiksmēm, un ne tikai skolā vien, toreizējiem varas vīriem bija noteikti pamats. Skolā nekādi neizdevās nodibināt reāli darbojošos komjaunatnes organizāciju, jo biedru skaits bija tikko uz abu roku pirkstiem skaitāms. Mūsu klasē nebija neviena komjaunieša, un, ja kāds arī būtu bijis, nezinu, kā viņš mūsu vidū būtu juties.
Mūsu ideoloģiskie iedvesmotāji noteikti bija skolotāji, kas mūsu patriotiskos izlēcienus izlikās nedzirdam un pārāk asos un muļķīgos komunisma propagandas izvirdumus interpretēja pēc sava prāta. Mēs ļoti skaidri manījām, ka tas, ko viņi bieži bija spiesti teikt un skaidrot, nebija viņu pārliecība. Man vēl tagad ausīs skan ļoti cienījamās latviešu valodas skolotājas Jūlijas Brambātes smiekli, kad viņa mums lasīja priekšā Majakovska dzeju par Ļeņinu. Protams, tas no skolotājiem prasīja lielu drosmi un saliedētību. Un tāda tā arī bija! Kad 1944. gada vasarā Latvijai atkal tuvojās jau piedzīvotie okupanti, gandrīz visi skolotāji devās Rietumu virzienā, kur vēlāk aktīvi darbojās vairākās latviešu bēgļu nometnēs.
Valmieras milicijas ēka zaļumu vītnēs un lozungos Oktobra revolūcijas svētkos 1940. gadā.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv