Kā tu, dzīvojot savā ziņā runas mākslinieku (Ar Matīsa tēvu Vili un un māti Zani taču papildus nevajag iepazīstināt, vai ne? – G.V.) vidē, nonāci līdz šādām tīri praktiskām lietām?
Nu, mans tēvs jau sākumā bija mākslinieks, gāja pa juvelieru līniju, mācījās toreizējā Lietišķās mākslas vidusskolā, kas tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola. Arī es tur mācījos. Tēvs strādāja ar rotām, arī man kaut kā iepatikās, viņš ierādīja to lietu.
Cik gadus tad tu jau kā rotkalis darbojies?
Man būs astoņu gadu pieredze.
Ar kādiem materiāliem tu strādā?
Sudrabs, misiņš, melhiors jeb jaunsudrabs.
Kas bija tās pirmās lietiņas, kuras savā rotkaļa mūžā izgatavoji? Kā tev gāja?
Oi! Bet vispār jau man gāja labi… Godīgi sakot, man padevās. Pamatskolā, un tā bija Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskola, gāju gan uz metālmākslu, gan uz kokapstrādi. Tur jau no piektās klases tu vari apgūt tādus priekšmetus kā keramika, kokapstrāde, metālmāksla, metālapstrāde… Nu, tur vēl meitenēm atsevišķi tekstils. Tad nu man kaut kā ļoti padevās metāls, un es izdomāju, ka iešu to ceļu. Jo galu galā tētis pats arī sākumā bija juvelieris, viņam pat vēl darbnīca bija vecajās teātra telpās. Vienu laiku arī es tur strādāju, kad varēju. Tagad Jaunais Rīgas teātris tiek remontēts, vairāk tās darbnīcas tur nav. Žēl, bija laba vieta – bēniņos. Pirmās lietas, ar ko sāku, bija saktiņas, tieši arheoloģiskās rotas, ko mums skolā pasniedza… Manuprāt, pati pirmā lieta, ko mēs skolā taisījām, bija ķēdīte. Pašam no stieples jātin ķēdīte, tad mēs to kniebām vai zāģējām, īsti vairs neatceros… Un tad tikai ar stangām tu loki kopā posmus, vienu pēc otra. Un tā kādu pusgadu, kamēr tāda smuka misiņa rokassprādzīte sanāk! Toreiz strādājām ar trim materiāliem – misiņu, kaparu un jaunsudrabu.