Ceļojums uz ilgu laiku

"Svešā sieviete pienāca pie mums un teica, lai paņemam līdzi tikai pašu svarīgāko, jo dodamies ceļojumā uz ilgu laiku. Es paņēmu savu mīļāko lāci un kabatā iebāzu cepumu. Vēlāk piebraucām pie tādas kā zaļganas ēkas, kur skraidīja daudz bērnu. Es saņēmos un jautāju: kad šis ceļojums beigsies? Viņa, bišku apdomājusies, man teica: kā kuram bērnam – dažam pēc mēneša, dažam pēc 18 gadiem," – tā viena no Valmieras SOS ciematā dzīvojošām meitenēm atceras laiku pirms teju desmit gadiem, kad viņa kopā ar brāļiem tika izņemta no bioloģiskās ģimenes un aizvesta uz bērnunamu. Pēc kāda laika viņai svešajā zaļajā namā vaicāts, vai viņa vēlas dzīvot jaunā ģimenē, nevis bērnu namā. Meitene piekritusi.

"Tā vecais sliktais ceļojums beidzās. Valmierā es satiku savu audžumammu, un te ir labi," sacīja vēl pilngadību nesasniegušais bērns. Līdzīgi stāsti ir katram no pusaudžiem, jauniešiem, kuri dzīvo Valmieras SOS bērnu ciematā, kurā ir 12 ģimenes mājas. Katrā strādā SOS mamma, kādā arī tētis, auklīte un ir izmitināti četri pieci, pārsvarā vienas ģimenes bērni. Kopā viņu ir vairāk par 60.

"Arī mēs esam institūcija, bet ļoti tendēta uz ģimeniskas vides nodrošināšanu," saka Valmieras SOS bērnu ciemata direktors Edijs Pētersons, piekrītot, ka institucionālajai aprūpei ir jāmainās.

"Institucionālā aprūpe joprojām ir pat Skandināvijas valstīs, un pasaulē darbojas vairāk nekā 500 SOS bērnu ciematu. Tas nozīmē, ka gluži bez šādām iestādēm neiztiek, bet to saturs ir citāds. Saturam jāmainās arī pie mums," skaidro E. Pētersons.

Latvijā SOS bērnu ciemati darbojas 20 gadus. Vispirms šāda iestāde tika izveidota Īslīcē, vēlāk Valmierā. Augusta nogalē Valmieras ciemats atzīmēja 10 gadu darba jubileju.

"Varu teikt, ka SOS ciematos gan Valmierā, gan Īslīcē nonāk dzīvu vecāku bērni.  Pēc Otrā pasaules kara, kad ciematus pasaulē sāka organizēt, tie bija domāti bāreņiem. Dzīvu vecāku bērni dzīvo audžuģimenēs, sociālās aprūpes centros, mūsu ciematos, un tā notiek ne tikai Latvijā. SOS darbojas 134 pasaules valstīs. Katrs, kurš šajā domā ieklausās, var tā filozofiski arī padomāt: kas notiek ar cilvēci, tās vērtībām," saka Latvijas SOS ciematu asociācijas valdes priekšsēdētāja Ilze Paleja, kura regulāri ir kopā ar kolēģiem, SOS vecākiem, auklītēm, bērniem, lai komandā domātu, kā nodrošināt labāku rītdienu tiem, kuri jau mazotnē daudz pārdzīvojuši, bieži bijuši arī vardarbības upuri. Valmieras SOS ciemata bērni novērtē iespējas.

Jaunieši stāsta, ka izmanto iespēju vasarā strādāt, ka, turpinot izglītoties profesionālajās skolās, SOS ciematā joprojām ir viņu mājas un drošības sajūta. Mazākie aizgūtnēm stāsta, ka gaida skolas sākumu, apmeklē dažādas nodarbības, bet vasarā bijuši nometnēs.

"Bijām pie Burtnieku ezera, fotografējām, laivojām. Bija iespēja pabūt Vācijā, tur bija interesanta nometne," saka Milana, bet Oksana nesen atgriezusies no Amerikas. Otro reizi viņa apciemojusi viesģimeni.

"Kad šķīrāmies, bija jāraud. Mēs turpināsim sazināties, sarakstīties. Viņi ir kristieši, tāpēc vēlas palīdzēt bērniem visā pasaulē," stāsta Oksana.

Vai pārmaiņas deinstitucionalizācijas procesa laikā skars arī Valmieras SOS ciematu? Noteikti. Tā vadība uzskata, ka sabiedrībā plašāk jārunā par audžuģimeņu un tieši specializēto audžuģimeņu apmācību. Speciālisti zina, ka nav labi, ja vienuviet dzīvo tik daudz dziļi sāpinātu bērnu. SOS ciematā cer, ka DI process sekmēsies tuvāko pāris gadu laikā, ka plašāku nozīmi un vērtību sabiedrībā iegūs audžuģimenes, aizbildņi, adoptētāji, ka tiešām katram bērnam būs iespēja uzaugt labā ģimenē.

"Es nezinu, vai īsto mammu man saukt par mammu, vai tā maz drīkst?  Brāļi viņu tikpat kā neatceras, mazākais nemaz. Mammai ir jābūt tam cilvēkam, kurš visu laiku ir klāt, kurš iet līdzi tavu ceļu, ir blakus, un zini, ka uzklausīs. Mūsu audžumamma tā dara," sacīja meitene no stāsta sākuma, kura šo stāstu arī iedvesmoja.

Līdzīgi kā citas SOS mammas arī Inita Serma Valmieras SOS bērnu ciematā no sirds rūpējas par katru no saviem audžubērniem. Foto – Jānis Līgats