Gatavs iztikt bez lauku miglošanas
«Līdz šim par klimata pārmaiņām diez ko nelikos zinis, bet, kad sāk pie tā ciešāk piedomāt – jā, pirmajos desmit saimniekošanas gados sējumi biežāk izsala, bet pēdējos trīs četros gados ziemas kļuvušas siltākas, vispār nekas nav pārsēts no jauna, taču pirms tam tas bija jādara vairākkārt,» atzīst viens no ievērojamākajiem mūspuses graudaugu kopējiem naukšēnietis AINIS DUKURS, kas šajā nozarē darbojas teju vai divdesmit gadus. «Vispār jau neteiktu, ka es to pārāk izjūtu, tāpat kā mēs nejūtam, ka pamazām novecojam. Arī par vasarām neteiktu, ka būtu lielas pārmaiņas, tāpat ir karstums, aukstums, varbūt vienīgi laiks kļuvis nepastāvīgāks, krasākas svārstības no silta uz vēsu un ziemas kļuvušas siltākas.»
Vai graudaudzētājiem tas ir slikti vai labi?
No vienas puses jau labi, ja vien nekļūst vēl siltākas, tad nebūs labi ar visām ledāju kušanām un pārējām dabas parādībām.
Kādas, tavuprāt, būtu ideālās temperatūras ziemāju sējumiem?
Ideāli būtu, ja novembrī piesalst līdz –5, zeme nožūst, apsalst, tad uznāk sniedziņš 5 līdz 10 cm biezumā un pavasarī nokūst. Parasti gan ir tā, ka uz nesasalušas zemes uznāk sniegs, tad uzsalst, tad nokūst, tad atkal sauss, un tā tie augi tiek mocīti, jo ziemas mēdz būt ļoti nepastāvīgas, sniegs uzkrīt tikai janvārī. Bet ar visu to ziemāju sēju uzsākām jau 25. augustā, kaut gan, ja līdz oktobra beigām neuznāks vēsums un silts laiks saglabājas līdz pat Jaungadam, labība var pāraugt, un tādai draud gan slimības, gan pelējums. Daudz neko tur nevar izdarīt, pavasarī jāskatās, vai augi būs dzīvotspējīgi. Piemēram, ja izsaluši kvieši, tad augsne tiek uzkultivēta un vietā sēti vasaras kvieši, bet, ja izsalst ziemas rapsis, tā vietā var sēt jebko. Tagad iespējama arī apdrošināšana, to veicam tā uz čuju, kas pašiem šķiet riskantāk, jo viss jau maksā. Rūjienas un Naukšēnu galā riskantākais ir rapsis, kam pietiek trīs dienas ar –15 kailsalu, lai būtu gatavs.
Runā, ka šogad bijušas rekordražas...
Pirms pērnā sausuma 2017. gada slapjajā rudenī mūspusē arī bija labi – lai gan slapjš un nebija kvalitātes, tonnas krājās, bet šogad izskatās, ka tiks pārspēti visi iepriekšējie rekordi, vismaz man šis gads bijis vislabākais.
Tev šodien bija jāatskaitās par ķimikālijām – pret ko tās tiek lietotas?
Pret kaitēkļiem, nezālēm, slimībām. Siltākās ziemās izdzīvo vairāk kaitēkļu, arī pārāk blīvi sacerojušiem augiem var mesties slimības, tad pavasarī vairāk jāmiglo, bet to lietošanu arī Eiropa lēnām piegriezīs, un varbūt pareizi arī ir – vajag jau ar mēru, tomēr man šķiet, ka īsti ne no tās puses karojam – ķimikālijas augos laižam caur zemi, pa taisno neko nelietojam, bet paskatieties, kas ir desā, maizē, ko ēdam pa tiešo, – tur neko nevar aizliegt, ber tikai visādas E vielas, lai ilgāk glabātos. Vajag jau augu aizsardzību kontrolēt un samazināt, bet, manuprāt, ir citas lietas, kur to vajadzēja agrāk sākt. Simtprocentīgi apgalvot nevaru, bet, cik man pieejama informācija, es uzskatu, ka, salīdzinot, ko lieto mūsu saimniecības un ko lieto Eiropas lielās intensīvās saimniecības, mēs gandrīz esam bioloģiskie zemnieki, jo viņiem atbalsta maksājumi un peļņas ir lielākas, līdz ar to viņi lieto daudz nopietnākas vielas, kuras mēs nevaram atļauties, katrs miglojums izmaksā 30 – 50 eiro uz hektāra. Arī šī miglošana ietekmē ozona slāni un ledāju kušanu, tāpēc tā jāierobežo, tomēr vispirms vajadzētu ķerties pie tiešās pārtikas, ja runājam par veselību, bet šajā jomā joprojām mauc visu pēc kārtas iekšā.
Augu ražīgums saistīts arī ar bitēm, ja nebūs bišu, nebūs nekā, tāpēc neko ziedošu nemiglojam, arī pa dienu to nedarām, ievērojot likumu. Biškopji jau uzreiz teiks, ka nevajag neko lietot, varbūt līdz tam arī aizies, bet kaut kā jau jācīnās būs ar visām nezālēm.
Vai tas vispār iespējams?
Ja reiz pasaulē pārtikas pietiek, ražas samazināsies, taču, ja vairs neko nelietos, graudi attiecīgi būs dārgāki, jo viss aiziet ķēdē, bet gan jau risinājums būs, nekas tukšs nepaliks, kaut ko jau izdomās. Var jau arī ķīmiju nelietot, nav problēmu, visu taču cenšas pakāpeniski samazināt, un droši vien tā arī vajag. Pašiem vairāk jāskatās, ko izaudzēt, kā nopelnīt, ievērojot augu seku.
AINIS DUKURS: «Salīdzinot ar Rietumeiropu, mēs esam teju vai bioloģiskie zemnieki.» Ārijas Romanovskas foto
Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.