Daba visu saliks pa vietām

Tu esi no tās paaudzes, kura vēl atceras Latvijas ziemas, kad pagalma kupenās varēja rakt tuneļus un būvēt cietokšņus sniega kaujām, bet tagad tādas īstas ziemas ir ļoti retas – ko tu domā par globālo sasilšanu?

Tā tas bija, bet viss notiek periodiski, varbūt nedaudz tā globālā sasilšana ir, jo tad, kad biju pie Somijas kolēģiem, viņiem arī ir viens jauns posts – agrāk tomēr ziemas viņiem bija ar biezāku sniegu, bišu stropi bija ieputināti zem tā, bet tagad tie kļuvuši plikāki. Līdz ar to dzenis ir pavirzījies par 300 km uz ziemeļiem – tur, kur viņi dzeni nezināja, tagad viņš ir un plēš pušu stropus. Pārsvarā viņiem ir no putuplasta, tie ziemā ir siltāki, bet nesargā pret dzeni. Agrāk viņiem tādas problēmas nebija, bišu mājas ieputināja, un dzenis nezināja, kas tur apakšā. Globālo sasilšanu redzam, kaut vai aizejot uz tirgu, –  šogad tomāti, piemēram, ir sakrāmēti tā kā dienvidu republikās, visiem baigās ražas. Agrāk tomāti tik traki neauga – vai nu tās ir īpašas šķirnes, vai arī siltums atnācis.

Kā mainījies klimats tieši Naukšēnu pusē?

Ir pabīdījušies gadalaiki. Mums ziema nāk vēlāk un pavasaris vēlāk. It kā neloģiski, jo agrāk aprīļa beigās jau gājām peldēties, bet tagad tā nesanāk.

Kā tas ietekmē procesus dabā?

Domāju, ka nekā, daba saiet savā vietā, mātei dabai mēs neko nevaram sariebt, viņa pati pielāgojas, un viss notiek. Savulaik arī Puškins rakstīja, ka gaida un gaida to sniegu, bet sagaidīja tikai janvārī. Mums jau tagad ir tāpat, taču tas bija vēl 18. gadsimtā, tā ka, manuprāt, periodiski tāpat uznāk siltāks laiks un vēsāks, mums vienkārši liekas, ka viss ir pavirzījies, jo jau kura ziema sākas tikai janvārī.

Lauksaimnieki gan par to nepriecājas, viņiem patiktu, ka piesalst jau novembrī.

Nu, būtu mums garākas brīvdienas, es jau arī neko par to neteiktu. Kādreiz krievu laikos mums līdz 10. septembrim bija jāpabeidz barošana. Pagājušajā gadā barojām vēl oktobrī, tā ka bites vēl ir aktīvas, vakar biju dravā, skatos – vēl ziedputekšņus nes, tātad vēl jau kaut kas zied.

Dzirdēti arī brīdinājumi, ka bitēm draudot izmiršana...

Es domāju, ka bite, miljoniem gadu dzīvojusi, būs spējīga pielāgoties, vienīgi, kas nāk virsū, tās ir slimības jebkam. Ja ar tām mēs necīnāmies, tad ir bēdīgi. Arī mums ir gadi, kad ļoti labi ziemo, un ir gadi, kad tā ērcīte un visādi vīrusi savairojas un iztaisa dabīgo atlasi. Kādreiz biti neviens neārstēja un izdzīvoja spēcīgākais, tagad cilvēks ir iejaucies, un tur jau arī bišķiņ citādi – ir selekcionētas jau tādas, ar kurām praktiski var strādāt bez aizsarga un kuras, kā tautā saka, nekož, bet viņas ir uzņēmīgākas pret slimībām un vīrusiem, nav tik dzīvelīgas kā veco laiku bites.

Kas pie šīs situācijas būtu vainojams – varbūt sadzīves ķīmija, vai arī kosmosa izpētes radītie caurumi atmosfērā, kā savulaik runāja vecie cilvēki?

Uzskatu, ka mēs pašlaik indējam paši sevi un savus mazbērnus – ja lauksaimnieki beigtu indēties, tad būtu mazliet citādāk. Jo viņi vairs nemāk izaudzēt neko bez indēšanas. Iedomājies – 30 gadus indē nezāli, 30 gadus zeme nav saņēmusi organiku, t.i., kūtsmēslus – no kurienes tad rodas tās nezāles? Līdz Jāņiem garina graudus, pēc tam īsina, lai nesakrīt veldrē, minerālmēsli visi iet upē. Tagad saka, ka krievu laikos vairāk migloja, vairāk mēslus veda, bet man liekas – kaisa vēl vairāk, tikai tas notiek citādā formā.

Ainis Dukurs gan apgalvo, ka iztiks bez ķīmijas, ja būs tāda prasība...

Ja jau tiek ievērota augu seka, tad arī iztiek, iesēj āboliņu, zeme atpūšas, un arī graudi pēc tam ir skaisti, bet šobrīd tikai vienkārši izdzen.

Kā biškopjiem sokas Eiropā?

Viss atkarīgs no reģiona – pēdējie divi ir bijuši ražas gadi, bet patērētāju maz, iedzīvotāju skaits sarūk visā Eiropā, un, protams, ražas no vienas vienības aug, kā jau visam – graudiem, pienam, tāpat arī bitēm. Agrāk teiktu, ka 100 kg no saimes – tas nevar būt, bet tagad tā ir ierasta lieta. Jo mums ir arī kultūras pamainījušās. Savulaik tādu rapsi un griķi nepazinām, medus bija dabīgāks. Tagad pavasarī pārsvarā ir rapsis, no kā bite pēc miglošanas it kā izvairās, bet atliekvielas medū tāpat tiek atrastas. Es domāju, ja meklētu, miglošanas atliekvielas atrastu jebkur – arī maizē, sevišķi tajās pilngraudu maizēs, arī pelēkie zirņi ir pilni ar ķīmiju, tāpēc brīnos, cik ilgi mēs indēsim sevi. Mūsu paaudze gan izdzīvos, mēs esam tā pieraduši, ka deci, ar ko kādreiz kukaiņus indēja, varam ieraut tāpat kā šņabja glāzīti un nekas nenotiks, un arī kukainis jau pie tā pieradis.

Gan jau zemeslode normāli ieies sliedēs, platuma grādus neesam mainījuši, ir periodi, kad būs siltāks, un periodi, kad būs vēsāks. Tagad ir problēma, ka mēs vasarās izkalstam, un šis arī vēl nav nekāds slapjums, bet tā jau kādreiz teica, ka ūdens būšot deficīts, jo patērētāju esam daudz. Gruntsūdeņi krītas un līdz ar to arī viss pārējais. Purvi izžūst, un faktiski jau otro gadu nav odu. Kādreiz teica – Vāczemē brauc nedēļu ar auto un loga stikls nav jāmazgā, bet pēdējās divas vasaras es konstatēju, ka, vai nu ir tik sauss, ka odiem nav kur vairoties, vai ir tik sasilis, ka viņi pavirzīsies uz ziemeļiem. Ods tā kā būtu mūsu platuma grādu iedzīvotājs, dienvidos viņa nav, bet tagad izskatās, ka mums arī nav vairs odu, pavasarī drusciņ bija, taču kā bērnībā, aizejot uz upicopēt, tā vairs nav jākaro ar odiem. Pēc maniem laika vērojumiem izskatās, ka līdz Jaungadam arī nekāda nopietna ziema nebūs.

ARĪ ŠOGAD Rimanta Gaidamoviča griķu medus pārtikas izstādē Riga Food ieguva 1. vietu. Ārijas Romanovskas foto

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.