Ar maksimālismā lādētām baterijām

Uzvārds Ķesteris Viesturskolā ir augsti vērtēts. Jūsu tēvs paralēli bija arī tēvs skolas teātrim, mamma pasniedza literatūras un latviešu valodas stundas, bet jūs, sēžot skolas solā, apguvāt zinības turpmākajai dzīvei. Kā jūs tagad raksturotu tā laika Ģirtu Ķesteri?

Man paveicās būt līderim — gan skolas, gan klases vecākajam. Es nedižojos, bet tās īpašības mani raksturoja. Tā ir uzdrošināšanās būt atklātākam un prasīgākam pret sevi un apkārtējiem. Būt līderim nav vienmēr izdevīgi, tas nozīmē atbildību. Teātra klasi veidoja skolēni no visas Latvijas. Tava pieredze, kas tagad ir Latvija, un mana pieredze, kāda tā bija toreiz, ir atšķirīga. Mērķi, ideāli, iespējas bija stipri vien ierobežotas. Tolaik apgūt angļu valodu šķita vienkārši interesanti, bet ne nepieciešami. Man ir grūti objektīvi spriest, jo tēvs bija skolēnu tautas teātra līderis, nenoliedzama autoritāte, faktiski es piedzimu skolā. Tur arī dzīvoju līdz astotajai klasei, tāpēc skolas jēdziens man ir pastiprināts. No vienas puses tās bija mājas, no otras — mācību iestāde, bet tas manī izveidoja saimnieka sajūtu.

Kad noslēdzās pamatskolas gadi, jums laikam lielas izvēles nebija, biļete priekšlaikus bija nopirkta ceļam uz teātra klasi?

Sagadījās, ka es kaut ko jau biju darījis pie tēva. Vai tas man palīdzēja tālāk karjerā? Nē, gluži otrādi, traucēja. Rodas kaut kādi priekšstati, iemaņas, kas ir absolūti liekas profesionālā vidē. Ja es pēc pirmā kursa nebūtu aizgājis armijā, tad būtu atskaitīts no konservatorijas. Profesionālā vide ir atšķirīga no amatieru vides.  Vieni to dara ar entuziasmu, otriem tas ir darbs. Pamata tehnikas ir ļoti atšķirīgas. Ne velti tēvs vienubrīd atteicās no vārda uz skatuves. Viņam šķita, ka darbības principi, kas ir aiz šī vārda, ir būtiskāki. To nevar apgūt gada laikā, viņš saskārās ar zināmām grūtībām, viņš sacīja: man šī verbālā melodija griež ausīs. Tāpēc viņš veidoja kustību izrādes.

ĢIRTS ĶESTERIS: «Esmu redzējis labus aktierus kā sliktus režisorus, tāpēc negribētu izvēlēties šo statusu. Nav lielākas autoritātes par labu režisoru, un nekas nav tik nožēlojams kā viduvējs režisors.»