Skumjā glābšana jeb Stāsts par mums pašiem

Suns, mani ieraudzījis un sadzirdējis, mēģināja nākt manā virzienā, bet neklausīja kreisā pakaļkāja, tāpēc viņš tālāk par ceļa vidu netika un palika tur guļam. Gāju suni apskatīt un redzēju, ka kāja ir traumēta, bet, kas konkrēti ir noticis, nevarēju noteikt — neesmu veterinārārsts. Sunim ap kaklu bija gaiša brezenta kakla siksniņa un ķēdes āķis (varbūt kaut kur norāvies?). Viņš nebija agresīvs, atļāva glaudīt galvu.Esmu rīdziniece, Mazsalacā atpūšos savā lauku mājā, tāpēc īsti nezinu, kur šādos gadījumos ir jāgriežas. Pirmais, kas ienāca prātā, — veterinārārsts. Stāvot uz ielas blakus sunim, zvanīju uz Bušs V. veterinārārsta privātpraksi Dacei Bušai. Saruna ar dakteri izvērtās pārdomas rosinoša. Un ne tās labākās pārdomas…Izstāstīju ārstei, ka neesmu vietējā, un jautāju, ko man darīt. Teicu, ka Rīgā līdzīgā gadījumā zvanītu uz Dr. Beinerta klīniku. Ārste man uzprasīja, vai suns ir mans; ja ne — vai pazīstu tā saim­niekus. Uz manu atbildi, ka suns ir svešs un saimniekus nepazīstu, ārste teica: «Ko tad uztraucaties, ja tas nav jūsu suns? Es neko nevaru darīt, meklējiet saimniekus!» Teicu, ka sunim taču sāp, turklāt viņš guļ uz ceļa — kāds var uzbraukt ar auto. Tas dakterīti neaizkustināja. Jautāju — varbūt viņa var atbraukt paskatīties, varbūt zinās, kam suns pieder, būs to jau iepriekš kur redzējusi, jo pilsētiņa nav liela… Daktere uzprasīja: «Kas maksās, ja es atbraukšu — jūs?» Vienubrīd jau gribējās teikt — jā, es, bet pēc ne visai patīkamā sarunas ievada maksāt šai konkrētajai dakterītei vairs negribējās.