Atmiņu klejojums pa Valmieras dzelzceļa takām
Kopš dzelzceļš ienācis ļaužu ikdienā, tas vienmēr bijis nozīmīgs gan kā maizes devējs, gan kā palīgs, gan kā intereses rosinātājs. Arī man — vienkārši labvēlīgi ziņkārīgajam.
Dzelzceļa attīstībā Valmierā jau gana iedziļinājušies Ineta Amoliņa, Jānis Dainis, Guntis Vīksna un droši vien daudz citu ļaužu, tāpēc man tāds brīvs vēstījums — kaut kas no paša piedzīvotā, kaut kas no citu atmiņām. Laiks skrien nepiedodami ātri, vecie dzelzceļnieki aiziet, līdz ar viņiem atmiņas; labi, ja tās ar piebildēm fotogrāfijās saglabājušās.
Bērnībā, dzīvodams J. Gagarina (Gaides) ielā, sliežu dunu varēju izbaudīt pilnībā!
60. gadu nogalē man, bērnudārzniekam, varen nozīmīga šķita celšanās pirms četriem un Rīgas brauciens ar agro valmierieti. Ja nemaldos, tas Valmieras staciju atstāja ap puspieciem. Dažkārt bija zaļo vagonu sastāvs ar tvaika lokomotīvi priekšā, biežāk gan pelēcīgais dīzelītis. Tad vēl rīta tallinietis, ļeņingradietis un pusdienlaika Čaika (Tallina-Rīga-Minska).
Dzelzceļnieki bija brāļi Juris un Nikolajs Ozoli. Juris sākumā strādāja depo darbnīcā, tad uz mazā bānīša, pēdējos darba gados uz platsliežu dzelzceļa lokomotīves, no kuras arī tika aizvadīts pensijā (att.). Fotogrāfija no Maigas Bērziņas (Ozolas) personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv