Nemērīsimies ar lentītēm!
Ar Latvijas cilvēku patriotismu šodien, tāpat kā viemēr, viss ir kārtībā, un to ar grāmatvedisku piekasību apliecina socioloģija*. Problēmas rada tie, kas pūlas mūsu dzimtenes mīlestību organizēt un virsvadīt: viņiem aizraušanās ar formu nomāc saturu, kvantitāte — kvalitāti.
Mani satrauc tendence valsts svētkos arvien vairāk paļauties tikai uz ārišķīgo, virspusējo, «sen pārbaudītām vērtībām» mūzikā, dzejā un simbolos. «Patriotisma diriģenti» vairs nemana, kā viņi tradīciju pārvērš trafaretā. Viss tiem šķiet kārtībā, ja tikai ielās ir arvien vairāk karogu (un arvien lielāki), skan vairāk tautā iemīļotu dziesmu koru sniegumā, vairāk TV kanālu rāda «Rīgas sargus»...
Politiķi, «televīzijas personības' un šovmeistari, gribot noteikt toni sabiedriskajā domā, konsekventi atstumj malā viņiem nevēlamos konkurentus: Latvijas māksliniekus un domātājus. Taču viņu talants, manuprāt, spētu krietni dziļāk, precīzāk un patiesāk izteikt mūsdienu latviešu un «latvijiešu» jūtas pret savu valsti — atspoguļojot visu tajās ietverto lepnuma, pateicības, «tik un tā» spīvuma un arī nelielas nolemtības sarežģīto gammu.