Valmieras Dr.Tūta: man ir ko dot

Kāda bija jūsu bērnība?

Uzaugu toreizējā Limbažu rajonā, dzīvojām laukos. Pamatskolu pabeidzu Ainažos, vidusskolu Salacgrīvā, bet Rīgā studēju RPIVA. Gribēju būt zinoša mamma, jo jau vidusskolas laikā zināju, ka vēlos vairāk nekā divus bērnus – izlēmu, ka jākļūst par pirmsskolas pedagoģi. Man bija skaidrs, ka manī ir no Dieva doti talanti, lai no sirds darbotos ar bērniem!

Ja vien bija iespēja, tad skolas laikā iesaistījos dažādos priekšnesumos un radošajos procesos, bet mūzikas skolas gaitas gan man beidzās, īsti nesākušās. Lai gan mani uzņēma, jo skolotāja apstiprināja noslieci uz absolūto dzirdi, tomēr dzīvojām gandrīz 20 kilometru attālumā no Salacgrīvas, kur bija vistuvākā mūzikas skola, sava auto tolaik manai ģimenei nebija, tādēļ pat man, mazam bērnam, pēc dažu stundu mājupceļa kļuva skaidrs, ka šo nevarēšu paveikt. Taču dziedāt, dejot, veidot vieglu dramatizāciju – tas viss man bijis tuvs jau no mazām dienām.

Toties, studējot augstskolā Rīgā, man pavērās iespēja nokļūt Hermaņa Paukša skolu teātru režijas kursā. Tur vajadzēja nopietni strādāt ar savu balsi, kustībām, veidot nelielus iestudējumus. Apgūtās prasmes liku lietā, strādājot ar pirmsskolas vecuma bērniem. Hermanis Paukšs iepazīstināja mani ar lielisku leļļu teātra aktrisi un režisori Viju Blūzmu, pie kuras apguvu roku leļļu vadīšanas tehniku, pat iestudējām izrādi «Rūķu Lieldienas», ko pēcāk ierakstīja Latvijas Televīzijā. Turklāt, piedaloties teātru skatēs, sastapu arī savu nākamo vīru Kārli. Kopā gan pavisam sagājām mazliet vēlāk, es vēl aizdevos uz Vāciju pastrādāt par auklīti. Pēc tam sajutu pienākumu, ka valsts ieguldījumu manās studijās vajadzētu atstrādāt un sākumā strādāju par pedagoģi bērnu attīstības centrā «Klasika», paralēli pāris reizes nedēļā devos uz Rencēnu pagasta Valdorfa skolu, kur pirmklasniekiem mācīju vācu valodu pēc īpašas metodes, ko apguvu speciālos kursos Rīgā.