No Gaujas neaiziet

«Balto bērzu» vīri tikuši pie savas filmas un nupat novembrī atkal dziedāja valmieriešiem. Ko jums nozīmē šis koris?

Pirms gadiem četriem bija dzīvē tāds grūts laiks, dvēseles sāpe. Divas reizes atkal braucu uz kalniem — Alpiem un Himalajiem, cerēju rast kādu mieru, savākties. Neizdevās. Tad pats sev par brīnumu atradu kori. Cīnījos ar sevi: iet, neiet, — nebiju agrāk dziedājis, nošu lasīšana pasveša, bija iekšēja neērtības sajūta. Tomēr sāku un tagad saku: patīk. Atradu mieru, un man gribas ar vīriem dziesmā kopā būt. Man ne vienmēr izdodas, bet jādara, un viss, — kā sportā. Inga [Zirne, diriģente] palīdzēja, viņa jau nu noteikti grib mūs redzēt labākus; prasīga, ar ambīcijām. Tagad tā ir mana vienīgā aizraušanās.

Jaunībā bija sports un kalni, vecāki valmierieši atceras jūs kā labu skrējēju, līdz «Vārpas» izlasei tikāt.

Tovasar, kad gribēju, fizkultūras institūtā tomēr netiku, krievu valodā dabūju trijnieku. Valmierā atgriezies, nejauši no klasesbiedrenes Raitas uzzināju, ka cilvēki brauc uz kalniem. Apgriezos uz papēža un devos līdzi! Tā sākās — Kaukāzs, Altajs, Pamirs, katru vasaru. Kalni ir tā vieta, kur dvēsele dzied... Sportam gan pieliku punktu.

Kalniem vajag fizisko krampi... Sākums droši vien bija Krāču kaktā.

Jā, — toreiz teica: Remmerlejā. Vecāki strādāja, nebija laika puikas uzraudzīt, un viss laiks aizgāja pie Gaujas, savvaļā. Apsēs vecākie puikas bija savilkuši troses, tarzānus tēlojām. Tā bija pēckara paaudze, nelutināta. Bija lieli cīniņi: Pārgauja pret stacijas galu, kur vairāk dzīvoja iebraucēji, bet Krāču kakta krievu puikas bija mūsu pusē. Es, sīkais, gan tikai fonā kliedzu, pārējie gāja uzbrukumā...

Mācībās varoņskolā nekāds teicamnieks nebiju, apskaidrība nāca vēlāk, kad armijā gāju uz posteni, grāmatas aiz jostas aizbāzis. Tie trīs gadi dienestā patiesībā bija svētīgi.