Streikošanas ābečnieki
Pāris reižu darba dēļ ir nācies būt Briselē. Abās reizēs blakus Eiropas Parlamentam bija kāds streikotāju bariņš. Neviens no mums neiedziļinājās, kādas bija šo streikotāju prasības, bet sekoja komentārs: tā ir gandrīz ikdiena. Piesaka streiku un dodas ielās — lielāks vai mazāks ļaužu pulks. Tātad piedzīvotais nebija sakritība, bet tradīcijām bagāta likumsakarība. Tradīcija, kas vecajā Eiropā kļuvusi tik ierasta, ka to pat nepamana.
Plašāku rezonansi raisa metro, vilcienu un lidsabiedrību darbinieku streikošana. Viņi vēlas labāku darba laiku, augstāku samaksu, bet tā pati lielā un varenā «Lufthansa» spiesta pat pāris dienu garumā atcelt lidojumus. Streiks kalpo kā metode, lai pierādītu savu taisnību kādā konfliktā. Varbūt ārkārtēja un galēja metode, bet dzirdams, ka stjuarti un piloti šo to savā labā panāk. Pie tam viņi ne jau spītē valstij, bet tikai savam darba devējam, liekot dīkstāvē palikt vai pusei pasaules, liekot darba devējam ciest milzīgus finansiālus zaudējumus, līdztekus cieš uzņēmuma reputācija, jo zaudē jau arī klienti — laiku, naudu, atpūtas brīžus, ko nu kurš.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv