Zems atalgojums un sirds darbs

- 1.Decembris, 2015
Pilsētās un novados
Laikrakstā

Pretmeti, ar kuriem ikdienā saskaras skolotāji, bērnudārza audzinātāji un auklītes.

ANCE PLŪME-LIZUMA noteikti ir viena no daudzajām pirmsskolas izglītības iestādes skolotājām, kura saka: darbs pie un ar bērniem man ļoti patīk, bet atalgojuma ziņā jūtos nenovērtēta!

Anci piektdien, izglītības darbinieku brīdinājuma streika dienā, satikām Ramatas sākumskolā. Gados jaunā skolotāja, kura turpina studijas, todien bija darbā.

«Ņemu nost rudens dekorus un skatos, kā grupiņu skaistāk izrotāt ziemas laikam un Ziemassvētkiem,» sacīja Ance, čakli rosoties. Turpat skraidīja pašas bērni, abi bērnudārza vecumā.

«Mēs dzīvojam Mazsalacā. Manējie apmeklē Mazsalacas bērnudārzu, bet, tā kā ir streika diena, biju prātā un sirdī kopā ar tiem vecākiem, kuri izvēlējās izglītības darbinieku streiku atbalstīt, un mazos uz dārziņu nevedu. Ikdienā ir citādi: aizvedu mazos pie kolēģītēm Mazsalacā, bet pati steidzu pie grupas bērniņiem uz Ramatu. Mums ir divas grupiņas. Piecgadīgo, sešgadīgo un grupiņa, kurā nāk paši mazākie no pusotra gada vecuma līdz četriem gadiem. Es ar mazucīšiem arī ikdienā esmu kopā,» stāstīja Ance un bija pārliecināta, ka nekad nemainīs profesiju, lai kāda būs valsts politika un pašvaldības iespējas, vērtējot, kādai būt bērnudārza audzinātājas darba samaksai.

PATĪK BŪT AR BĒRNIEM — saka bērnudārza audzinātāja Ance Plūme-Lizuma. Viņa ik rītu steidz no Mazsalacas uz Ramatu, lai satiktu mazos ramatiešus, un ir pārliecināta, ka valsts politika to nemainīs. Ance turpinās darīt savu sirds darbu. Jāņa Līgata foto


Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv

Komentāri
Pievienot komentāru