Savādi skanēs dzejolis rūķim
Būtībā šajā noklausītajā sarunā smieklīgā bija maz, bet pats runātāja azarts lika pasmaidīt. Īsumā: gados jaunāks puisis nedaudz vecākam kolēģim stāsta par kādu neražu, kas gadījusies. Latvieši jau zina, ka tik daudz un kolorītu lamu vārdu, kādi rodami krievu valodā, mums neatrast.
Tas krievu puisis arī spēra vaļā visus, ko zināja, bet tas vairs, stāvot pie veikala kases, neizklausījās sulīgi, tas izklausījās pēc tā, ka puisis vienkāršu nepakārtotu teikumu nevar pateikt bez bļ... un pi... galā. Divi vārdi satraukuma pilnajā balsī un bļ... pie bļ... Man nevilšus iezagās prātā doma un tāpēc arī sāku, rindā gaidot, smieties: šis puisis arī Ziemassvētku vecītim sakāmo pateiks tikpat sulīgi, jo, ja tas skaitāmpantiņš vienā elpas vilcienā neizdosies un vārds piemirsīsies, būs ierastie vārdiņi, ko lietā likt. Man labāki gramatikas zinātāji paskaidroja, ka tie ir parazītvārdiņi, kas kā nezāles aug puķu dobē. Katrs no mums tos lieto, sakot: nu, davai, kaut kā tā, godīgi sakot, nu, gan jau... Taču tas nav kolorīts, tas viss nobāl, ja atceros šo satraukto puisi pie letes.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv